Viss. Rit pēdējās minūtes pirms svētlaimīgās "it's over" sajūtas.
Tagad tik vien kā gribas Liepāju rīt/parīt, aiz sentimenta pāris asariņas nobirdināt, jāņus izsvinēties, un kādu brīdi atkal pabūt ar sevi, savējiem un izbaudīt to nelielo vienotības sajūtu, kas šajos Jāņos, cerams, ļaus aizmirst visu pārējo.

Jau tagad priecājos par to, ka būs laiks sevi sakopt un uzvilkt to, ko gribas, nevis to, kas izmazgāts un ērts darba dienai.

Dod dievs man kādreiz būt tik labai mātei, kāda ir manējā.

Jaunībā viņai nebija citu domu kā bērni = dzīves jēga un piepildījums. Viņa - mierīga, stingra, mīloša, vienmēr ņēmās ar mums un izdomāja arvien jaunas atrakcijas, sākot no teātra etīdēm un beidzot ar princeškleitām diennakti pirms dzimšādienas. Laikā, kad nesēdēja mājās ar bērniem, viņa bija skolotāja, tāpēc brīnišķīgi lika (un vēl liek) mīksto uz tīņu izgājieniem. Viņai ir pieticis spēka un intereses iet laikam līdzi, un arī savos 45 būt interesantai sievietei. Pietiekami interesantai, lai no mammas pārtaptu par draugu.

Morāle? Tagad skatos un ar šausmām baidos, ka tik saulainu bērnību saviem sīčiem nespēšu nodrošināt. Es ar savu nepacietību, dalīto uzmanību un egocentriskumu.