Murgs kaut kāds ar tiem draugiem el vē. Ko man tagad vajadzētu teikt - jēj, paldies, ka jūs esat, mīļie draugiem.lv, ka tagad daudz modernākā, ātrākā un jaukākā veidā varu atcerēties par viesiem saviem daudzajiem draugiem (arī tiem, ko ikdienā neatceries) un sajust to brīnišķīgo, mīlestības pilno Ziemassvētku sajūtiņu...

---------------
Upd.: Ja nu par Z-sv. tēmu, tad padalīšos ar pārējiem - ja nu kāds meklē līdzīgu kompromisu. Vienvārdsakot, dāvanu pirkšanas drudzis arī man spalvas ceļ gaisā, bet iekšēji nepamet sajūta, ka dāvināšanas prieks Ziemassvētkos ir tradīcija, no kuras es tā kā vēl neesmu gatava atteikties. Tad nu šogad darīsim tā: lai izdarītu ko labu cilvēkiem, kam mana naudiņa ir vairāk vajadzīga (vairāk nekā lielveikaliem), gandrīz visas dāvanas tiks iepirktas tirgū no tantiņām, kur var atrast gan vilnas zeķes, cimdus, gan opīša izgrebtas karotes. Pieliks vēl zeķes pillas ar zāļu tējām, riekstiem un āboliem un izdosies viens tāds sirsnīgs dāvātprieks.

Nesen nonācu pie kārtējās atziņas dieva meklējumos priekš sevis, kas izskatās, uz ļoti ilgu laiku pieliks punktu religy stuff.
Proti - pirmsākumos ir patiesi neizdibināmā dievišķā apziņa, kas mīt manī, tevī, mūsos visos, bet kuru lielākā daļa nedzird. Nu un tad laiku laikos nāca vieni / otri / n-tie indivīdi un viņu domubiedri - spēcīgu cilvēku grupas, kas uzdrīkstējās uzklausīt savas Atklāsmes, atšķirt no crap, un dzīvot saskaņā ar tām. Pārējais (ticība, idejas idejas, pārliecība utt.) manuprāt, nav būtiski. Man galvenais ir brīdis, kad cilvēks spēj rīkoties saskaņā ar savu Atklāsmi.