Man patīk mana (1) mierpilnā un (2) gandarījuma sajūta.

Pagājušonedēļ pārkāpu sev pāri un divreiz (!) biju apzināti sliktā. Grūti, bet visu laiku būsi labs visiem => sāks kāpt tev uz galvas, un nekur tālu dzīvē arī netiksi. Mans galvenais prieks, ka abas reizes mani nenomocīja sirdsapziņa, tāpēc laikam jau keiss nebija par "being bad", bet atteikšanās piekāpšanās mīļā miera labad.

Laika gaitā arvien biežāk fiksēju, ka man vajadzīga "pārvarētas grūtības" sajūta, lai būtu patiesi laimīga un apmierināta ar sevi. Kā pie japāņiem, kuri uzskata, ka neērtības laiku pa laikam ir speciāli nepieciešamas, lai neatrofētos nosacītā greznībā.