Hmi, šķetinot ideju par personisko brīvību (pata jau it kā aizsāka, bet ne tikai viņas iespaidā - ko vērts ir "Tumšās matērijas" grāmatu sērija, ko šobrīd ar baudu ēdu lappusi pēc lappuses), nonācu pie pavisam vienkārša secinājuma. Kad iet runa par brīvo gribu un cīņu par brīvību, cilvēks kā riktīgs francūzis ir gatavs ar karogu stāvēt frontes līnijā. Tiklīdz viņš šo brīvību ir ieguvis vai apjēdz, ka gūst, tā viņam tā ir nafig.

Tagad, kad savos 24 gados sāku pamazām apjaust, kas īsti tad ir tā personiskā brīvība, nonācu pie secinājuma, ka ja es nezinātu, ka būt brīvai ir labi un vajadzīgi, tad nafig, negribētu es būt brīva. Brīvība = atbildība.