Viņa kaujas ar miegu, ieritinājusies netīrās veļas kaudzē pie veļasmašīnas. Galva klanās, bet acis, pieradušas pie dienas gaismas, negrib ļauties snaudai pus vienos dienā, kad visapkār vēl plosās smaržas, skaņas un cilvēki staigā...Viņa [sunīte] vēl ir maza, entuziasma pilna atklāt pasauli. Es domāju - interesanti, vai tāpat es skatītos uz savu bērnu, kas savā nodabā knibinātos ap veļas bļodu, brīnīdamies, no kurienes nāk šī specifiskā veļas smarža, kas nebūt nav tuva Lenor reklamētajam aromātam. Droši vien, ka tāpat vien skatītos un priecātos par mirkli, kad viņs skaļi nepieprasa, neraud vai nav piekakājis pamperus. [Nu kāpēc atkal skepse?]

Man patīk mazuļi tāpēc, ka viņi vadās nevis pēc tā - patīk vai nepatīk -, bet pēc atklājumu un interesantuma pakāpes. Viņš piebāzīs pirkstus pie gāzes liesmas un pagaršos zemīti, pļekāsies pa peļķi, aiz sajūsmas spiegdams, ka ūdens šļakst. Nesen sāku piepildīt bērnībā neizdarītos uzdevumus - nu piemēram, beidzot sāku lasīt "Ronja, laupītāja meita". Un man patika, ļoti patika, ka viņa pie sevis klusībā priecīgi smējās par to, ka pasaulē tādi koki vienkārši ir. Par to, ka ūdens ir. Par to, ka vējš vai mežs ir. Par to, ka viņai tāds tētis laupītājs ir.

Vēl iemīlējies cilvēks ir spējīgs smieties par to, ka kaut kas uz pasaules vienkārši ir. Un justies laimīgs par to. Es lūdzu, tev dievs, vai zemapziņa, vai es, kas nu ir atbildīgs par šo sfēru - ļauj dauzīties, priecāties un smieties kā bērnam, ļauj atklāt prieku par šļakstīšanos, par sniegavīru un pilošu lāsteku, ļauj sajust laimi par to, ka pasaulē ir tāds mežs vai pilsēta - strauts vai vienkāršs sētnieks. Par rītu, par slapjdraņķi, kas dzīvi padara interesantāku... Bez skepses priecāties par prieku sestdienas rītos.