No norūsējošās palodzes novēlās iepriekš iemigušais Rūdis, piezemējās dzelkšņainā krūmā un no jauna zaudēja kritiena brīdī atgūto samaņu. Pretim bīstamajam krūmam, uz svaigi krāsota soliņa sēdēja viedais Viktors soliņa svaigās krāsas notraipītā uzvalkā un piesardzīgi mērcēja tējas maisiņu dzeramās sodas šķīdumā, kas ieliets dzeltenā stikla glāzē. To viņš darīja ataktiski, bet ar augstu precizitāti. Uz brīdi pat likās, ka nu jau krūmos snaudušais Rūdis ar savu neveiklo kritienu nemaz nepārsteidza viedo, krāsotā uzvalkā tērpto Viktoru.

Bet te piepeši Viktors pārtrauca tējas maisiņa mērcēšanu, pavērsa glāzi pret žilbinošo sauli, novērtēja dzidrību un aši iztukšoja viedi pagatavoto dzeramās sodas tēju, kas neveikli skāra arī viņa krāsotā uzvalka šķiedras. Nolicis izmērcēto tējas maisiņu uzvalka kabatā, viedais Viktors no citas kabatas izvilka fulāri, no tā vēl vienu mazāku futlāri un visbeidzot monokli, ko tuvināja pie savas viedās, piemiegtās acs. Pavērsis smalku skatienu dzelkšņaino krūmu virzienā - turpat, kur šobrīd snauda neuzmanīgais Rūdis - Viktors pie sevis noteica:
-”Hm!”, un turpināja lūkoties vēl kādu brīdi pirms ielika monokli dzeltenā glāzē un atstāja sev blakus uz svaigi krāsotā soliņa, no kura pēc brīža pats centās atdalīties.
Nesanāca! Viedais Viktors bija pavisam galīgi pielipis pie svaigi krāsota soliņa un bija visai apjucis.
Dzelkšņainajos krūmos savukārt uzmodās Rūdis. Nedaudz izstaipījies, tas izlīda no savas piezemēšanās vietas un lēnām kliboja iepretim pie soliņa pielipušajam jauneklim, kas vēl negribīgi atturējās no vispārīgas panikas celšanas. Rudais, kontuzētais Rūdis nolēma apostīt Viktora kāju. Tā oda pēc svaigas krāsas un ne tik svaigiem ķilavu konserviem, ko viedais jaunietis pie brokastu galda bija izgāzis uz kreisā bikšu stara. Rudajam Rūdim patika šis aromāts. Izbāzis mēli viņš laizīja Viktora krāsainā uzvalka bikšu staru līdz eiforijā atgūlās uz muguras un slēja visas četras ekstremitātes gaisā, iepretim karstajai vasaras saulei.
Viedais Viktors nopūtās un no pavisam citas, iepriekš neapzinātas kabatas izvilka kabatas lakatiņu. Rūpīgi noslaucījis deguna dobuma izdalījumus, kas padarīja šo drānu cietu, Viktors to izklāja sev uz ceļa. Un pavisam, pavisam no citas kabatas arī uzradās tintes spalva un skropstu tušas iepakojums. Viktors bez panikas un ar acīmredzamu plānu mērca tintes spalvu skropstu tušas tumšajā iepakojumā un to aptušotu triepa virsū uz no jau depuņķotā kabatas lakatiņa.
Uzrakstījis dažas pagaras rindkopas un pieklājības fāzes, mierīgais, taču svaigi krāsotā soliņa krāsotais un pielīmētais jaunietis pasniedzās lejup un uzsēja notraipīto, taču no puņķiem tīro lakatiņu dopamīna bagātajam Rūdim. Ar taktisku spērienu rudajam ķilavu mīlētājam pa ribām, viedais Viktors realizēja otro etapu savam dižajam plānam, līdz ar kuru Rūdis lielā izbīlī steidzās atpakaļ uz savu kāpņu telpu.
-”Eh!”, nopūtās viedais Viktors un gaidīja augļus no tik ražīgā plāna.

Kādu laiciņu vēlāk, pie kādas loga rūts, zem kuras atradās iepriekšminētā norūsējusī palodze, parādījās valdonīgā Judīte ar prāvu tepiķa dauzāmo rokās.
-”Vvveh!”, nikni izteicās valdonīgā Judīte, kuras “vvveh!” tūlīt pat izskanēja visā plašajā pagalmā un atpakaļ atbalsojās vismaz četras reizes. Pagalma pensionāri pārtrauca dambreti un steidzās mājup cik ātri vien spēja.

Divas minūtes vēlāk no kāpņutelpas durvīm izlīda valdonīgā Judīte ar iepriekšminēto priekšmetu rokās un bailīgu rudu Rūdi staigājam nopakaļ.
-”Eh!”, nopūtās viedais Viktors pirms tika apliets ar acetonu un nozvetēts ar valdonīgās Judītes tepiķa dauzāmo. Rūdis savukārt piesardzīgi lūkojās no Judītes mugurpuses.
Pēc dažiem pārmetumiem, pļaukām un acetona garaiņiem, viedais Viktors pamodās uz valdonīgās Judītes neizzvetētā paklāja. Viņam blakus gulēja rudais Rūdis uz salauztas paklāja zvetējamās ietaises un caurduroši, uzbāzīgi lūkojās Viktora acīs.
Te piepeši atskanēja biedējoša pātagas šalkoņa, tai šoreiz pazibot garām uz paklāja guļošajam Viktoram. Rudais Rūdis salecies veica ašu, izbiedētu skrējienu nezināmā virzienā, kur, atradis nezināmu durvju stenderi, gar to lūkojās un pētīja notiekošo.
Valdonīgā Judīte ar pātagu vienā rokā un savdabīga apģērba gabalu otrā deva viedajam Viktoram stingru pavēli:
-”Vvveh!”, kas arī šoreiz bija pietiekoši skaļš "vvveh", lai vismaz izbiedētu Rūdi un liktu tam noslēpt savu bailīgo galvu aiz nezināmās durvju stenderes.
Viedais Viktors piesardzīgi piecēlās, noskatījās uz ietērpu, kuru viņam priekšā stādīja nu jau viltīgā Judīte, un smagi nopūtās. To satvēris savās drebošajās rokās viņš nobirdināja asaru lāsi.

Brīdi vēlāk viltīgā Judīte turēja padevīgo Viktoru ciešā saitē. Viņa tumšais, apspīlētais lateksa tērps kūpēja vasaras saulē, kamēr viņš gausi rāpoja pa sakarsēto bruģi. Viktoram uz muguras sēdēja rudais Rūdis, kas atmiņās par ķilavu konserviem izbaudīja šo braucienu. Lai arī sasmērējis kabatas lakatiņu, pazaudējis monokli, futlāru kolekciju un dzelteno glāzi sodas šķīduma pagatavošanai, padevīgais Viktors cienīja viltīgo Judīti un turpināja ceļu pa pārkarsēto bruģi līdz apgāzās no pārkaršanas.

Ašā Judīte aizstedzāš prom. Savukārt Rūdis izlēma palikt un aplaizīt pārkarsušo Viktoru, kurš jau sen neoda pēc ķilavām.