Akmeņlauztuves bija slēgtas. Par to liecināja visai līkā zīme, uz kuras ar sarkaniem burties bija rakstīts "Akmeņlauztuves slēgtas".
Ingrīda smagi nopūtās, jo saprata, ka ballītes te vairs nebūs. Ielūkojusies Didža stiklainajās acīs, viņa piepeši atskāra to, ka viņiem bija nopietna problēma ar alkohola patēriņu. Lai arī ikdienā pēdējās lāses, kas pilēja no Didža sašķiebtās stiklainās stikla alus pudeles, Ingrīdai radītu izbīli un instinktīvu tieksmi tās glābt no aiziešanas nebūtībā, uzsūcoties mašīneļļas piedrazotajā augsnē; šoreiz Ingrīda nolēma atturēties. Atturēties no šīs dēmoniskās dziras un stiklainā Didža, kurš jau labu laiku praktizēja poligāmiju ar alus pudelēm, kas loloja un veda viņu caur dzīves nesaprotamajām takām uz narkoloģisko dispanseri.
-"Didzi, es tevi vairs nemīlu. Didzi, vairs ne viena ļaunās dziras lāse nenonāks man tuvumā! Turies no manis pa gabalu - tu! Tu nožēlojamais radījums", skarbi izteicās Ingrīda, uzcirta degunu un sinosuidālā gaitā pazuda caur biezajiem un stikla taras pilnajiem krūmājiem tāles ziganzaļajās. Didis izdvesa visai skaļu atraugu un ievēlās krūmos pačučēt mazliet. Arīdzan atbrīvot vietu kopdzīvei ar stikla taras sniegtajām veltēm.
Trīs dienas Ingrīda gāja. Viņas gaita palika arvien taisnāka un pieturas punkti pie veldzējošiem strautiņiem arvien retāki. Ingrīda tik sen nebija bijusi ārpus akmeņlauztuvēm. Viņas pienākums vairs nebija uzturēt Didža stiklaino mīlestību pret stikla taru un viņu pašu trauslā, bet tomēr zināmā līdzsvarā.
Ingrīda bija forša! Taču bezmērķīga un stulba. Trīs garas dienas gājusi pa skaidrības gradientu viņa pavisam bija aizmirsusi kurp devusies. Viņas lai gan jau relatīvi taisnais gājiens aizveda viņu nekur citur, kā uz valsts pašu galējāko malu. Mala bija diezgan izteikta šajā apvidū. Pa malu plūda notekūdeņu un ēdiena atlieku straumes. Malā mitinājās putuplasta plāksnes, savu-nokalpojušas veļasmašīnas un no freona šķirti ledusskapji.
Kāds nošļucis malas šķērsotājs, kas iecerējis valstī iekļūt ar viltu māja Ingrīdai pa gabalu ar paliela izmēra konservbundžu. Viens mājiens, viens smēliens. Šķērsotājs balansēja starp noslīkšanu un uzmanības pievēršanu - viņa peldošā, caurā ķerra smēlās pilna ar drazu pilno ūdeni, kas varēja beigties ar mūžīgu atdusas vietu starp noslīkušajām centrifūgām un defektīvajiem tosteriem.

Imigranti nemācēja peldēt. Tad bija viņu valsts propaganda. Bankrotējušai valstij klājās gana slikti, ka viņiem nācās novērst šo šaušalīgo emigrantu plūsmu uz alkohola pārbagāto balkusvalstiņu. Aizlieguši peldēšanas praktizēšanu ar likumu un malu piegāzuši ar drazu, viņi nodrošināja, ka emigrācija vairs nekad nebūs problēma un visi varēs pārlaimīgi pūt kur uzauguši.

Bet atpakaļ pie stāsta. Nedaudz apdomājusies Ingrīda steidza pretim slīkoņam. Noģērbusies līdz krūšturim viņa konstatēja, ka tāda viņai nemaz nav.
-"Eh!", nopūtās kailā Ingrīda un metās piedrazotajā ūdenī. Ingrīda peldēt mācēja visai labi. Reiz uz kādas saliņas avarēja pasaules lielākais dirižablis ar pieklājīgu alus kravu. Tā nu Ingrīda apguva peldētprasmi, kas viņai šobrīd tik ļoti noderēja.
Kā lokana nāra viņa atvairīja visus uzmācīgos elektrotehnikas priekšmetus, kas traucēja viņai pelst pa piedrazoto malu iepretim izmisušajam ieceļotājam, kas paniski, pēdējiem spēkiem smēla netīro ūdeni no tik ļoti caurās un korozijas skartās ķerras. Ķerra slīka tik ātri, ka viņš vairs nevarēja atļauties airēties, bet tikai cerēt uz sievieti, kas peld viņam iepretim. Iespējams, ķerra nav tā labākā peldierīce, bet pēc divu paaudžu propagandas tauta vairs īsti nezināja, kas tad var īsti kalpot par peldielrīci un kas nē.
Situācija spraiga. Vēl tik daži metri. Vēl tik daži tosteri, ko atvairīt. Ingrīda gluži palēcienā izšāvās no ūdens un sniedza roku ieceļojušam slīcējam, kurš slīkdams virs ūdens bija spējīgs noturēt tikai to.
-"Buļkš!", skaņu izdeva piedrazotais ūdens, kurā pazuda abi jaunieši, beidzot dodot šim stāstam izskaņu.

Nav pārsteigums ka abi noslīka. Bet ko gan jūs citu gaidījāt?!
Stiklainais Didzis savukārt pamodās piepudelētos krūmos, atrada taru un konstatēja, ka akmeņlauztuves ir atvērtas un devās turp stiprināt stiklainību. Didzim nedēļas nogale bija izdevusies! Un Didzim, starp citu, nedēļas nogale bija katru dienu.