Manuprāt - visfascinējošākais gadalaiks. Vasara, ziema, pavasaris.... nedaudz tā kā garlaicīgi. Nē, varbūt ne gluži garlaicīgi, bet... nav īstie. Khhm.

Es nekad nebiju mīlējusi rudeni tā, kā šobrīd - tieši šodien. Turklāt visu, visu, kas saistās ar rudeni - drēgno gaisu, vēju, ābolus. Neskaitāmi daudz peļķu, samirkušas krāsainas kļavlapas, iemītas dziļi dubļos. Tam visam ir tik nereāla, īpaša noskaņa, ka diez vai to aprakstīt ir kādam pa spēkam. Skola. Fantastiska vieta, ja uz pavisam, pavisam īsu brīdi aizmirst tur valdošo nežēlību vienam pret otru. Smaids. Rudenī tas ir citādāks, nostaļģiskāks. Skumjš, bet laimīgs.

Rudens ir ilgu gadalaiks. Ilgas pēc siltuma, mīlestības un saules. Arī vientulības un lietus sišanās pret palodzi gadalaiks. Ja prasīsiet manu viedokli, teikšu, ka rudens ir vispateicīgākais laiks aizmiršanai. Pārdzīvoto sāpju un vilšanos nogrūšanai dziļi, dziļi zemapziņā, tai vietā pavēršot seju pret drūmajām debesīm un ļaušanās smalka lietus pieskārieniem. Vēl viens smaids. Un peļķe, hops! pāri. Meiteņu spiedzieni, kad garāmbraucoša mašīna nošļaksta mūs no galvas līdz kājām. Ak, cik teatrāli. Spiegšana un rupji žesti nopakaļus aizbraucošajai mašīnai, bet sejā joprojām dzīvojas dzīvespriecīgs smaids.

Rudens. Šis ārprātā drūmais gadalaiks ir laiks, kad mēs varam apzināties to, cik dzīve ir skaista. Ar visām tās nepilnībām un sūda būšanām, to VAR un VAJAG izbaudīt. Rudens, lietussargu jūra un aizlidojošo gājputnu kliedzieni. Skaisti.

Manuprāt.

noskaņojums: pfff....
Dzirdu: Underoath - a boy brushed red.... living in black and white