noskūtajam lācim atkal jauns albums. nafig man tā bjorka, nekad nav tā kārtīgi patikusi, bet masu psihozes rezultātā noklausījos, laikam jau kaut ko gaidu no viņas tomēr. nu kā medullā, kur bija pāris foršas dziesmas ar lidojošiem delfīniņiem. iepriekšējo voltu tā arī neeesmu dzirdējis nevienu dziesmu, pārāk nepatika jau vāciņš. kas tas par stilu - vai nu lācis, vai krāsota ola, vai ietīta vates bumbulī, kaut kāds mūžīgais kokons. uz šī jaunā vāciņa jau arī nav nekāda maļina, atkal kaut kādos auduma baķos satinusies un sarkanu vilnas kodaļu uzpraudusi galvā, bet nu tas tā - ieliku gandrīz vienīgo normālo viņas bildi, kādu internetā izdevās atrast. pati dziedāšana par laimi šoreiz bez tā nebarotā bērna rīkles skaņām un dumā būmboksa, bet sasprindzinājumiņš balsī tomēr palicis. vai tiešām nevar dziedāt bez sasprindzinājuma? it kā sūdu spiestu ārā un nevarētu izspiest. bet nu tas tā. kopumā, tieši tās sasprindzināšanās un modulāciju dēļ ieraksts izklausās pēc palēnināta pirmās formulas soundtreka, tas ir, ostorožno tam na viražah, jeb latviski runājot - turieties tur uz dansflora.