es joprojām uzskatu, ka tas viss ir reliģisks jautājums. par to, kur ir dievs un kur ir jāievieš kārtība, iekšpusē vai ārpusē. šķirošana pēc dzimuma ir simtprocentīgi ārēja pieeja, tā ir skatīšanās uz cilvēku no ārpuses. manuprāt svarīgs cilvēkā ir tikai viņa centrs, kas ir viens punkts sirds vidū. viss pārējais, kā fiziskais, tā emocionālais, ir ārpuse. un lai cik humānās struktūrās cilvēki nekārtotu savu ārpusi, tādu struktūru daba vienalga ir totalitāra rakstura un tā rezultātā kāds kaut kur, vienalga kādā struktūras nomalē, cieš. es saprotu, ka cilvēki cenšas izvēlēties mazāko ļaunumu, bet cik reižu jau nav izvēlējušies un vienalga pēc tam spļaudās. es domāju, ka vārdiem ir jāatgriežas savā iekšpusē, cilvēku kompetencei jābeidzas savas ādas robežās, katrai darbībai jākļūst apzinātai vispirms savas personības ietvaros. starp citu, tieši bērni ir ļoti apzināti savā būtībā, katrs jūt savas personības krāsu un garšu, bet tad nāk audzinātāji ar savām integrācijas metodikām un izvelk bērnu apziņu no viņu iekšpusēm ārpusē, paši saslimdina un tad sāk to ar nepareizām metodēm ārstēt un saslimdina vēl vairāk.