Es ļoti maz grāmatu esmu izlasījusi vairāk par vienu reizi. Ja godīgi, tad tā uz sitiena nevienu citu bez šīs nemaz nevaru nosaukt. Ā, Bulgakova "Morfiju", bet tas nav tā. Par to drausmīgumu - nu, es to pat savā cibā ierakstīju, cik ļoti tas mani satrieca. Pēdējoreiz biju lasījusi pirms gadiem pieciem. Sižetiski visu atcerējos it kā. Varētu kā pamatskolā atstāstījumu uzrakstīt. Gāja tur un tur, satika to un to - tādā ziņā atcerējos. Tomēr satrieca tas, ka tur bija tik daudz tādu lietu, par ko biju pārliecināta, ka esmu tās izdomājusi pati, bet izrādās, ka izlasījusi šeit un pieņēmusi par patiesībām, pilnībā pazaudējot linku uz pirmavotu. Es nevaru pat tā sakarīgi izstāstīt. Visas tās detaļas - zēni, kas tualetes spoguļos izķemmē matus un neko citu neredz; vēlme piezvanīt autoram, žēlums pret mirušajiem, kas lietus laikā nevar ieiet iekšā, samuldēt, ka iešu uz veikalu, kamēr eju tikai uzpīpēt. Šie vēl tādi nieki, bet to galveno pat vārdiskot nevaru, vienkārši lasīju un tikai vienā laidā: "Nu, bļāāādz." Tāda vilšanās sevī, bet tā ikoniskumu pat neiedomājas apstrīdēt. Reizēm gan man pat tā kā dusmas uznāk uz Selindžeru - ne jau viņš bija izcils autors. Viņš vienkārši pirmais sāka rakstīt Sviesta Cibu, ja tu saproti, kā es to domāju.