mjā. interesanti, kur tādi tulkotāju kantori vispār atrodas, un vai maximā viss jau nav aizsists. uz putnufabriku jau zvanīju, viņiem nevajagot.

nav jau tā, ka mēs te dzīvotu zili zaļi. pusgadu ēdām tikai vecus kartupeļus un tad arī gadījās, ka piecas dienas nedēļā ēdām, bet divas neēdām vispār, tikai uz tējas, un nezini kur iet, kam prasīt to darbu, pilnīgs izmisums, tā, ka gatavs darīt jebko, bet bail pat iepīkstēties, jo jebkurš sūds šai pasaulei noderīgāks par tevi. jo pasaules bērni ar pasaules bērniem saprotas kaut suņu valodā un viens otru aplaiza un katrs savu būdu un kaulu atrod.

es arī negribu te žēloties, kaut arī tas tā varbūt skan. patiesībā uztveru to stoiski. ja nav ko ēst, esmu gatavs vienkārši mierīgi apgulties un nomirt, jo es zinu, kas es esmu un kas ir pasaule un ja tā mani ir izspļāvusi, tad es tai dirsu nebučošu. nu tā kaut kā.