pret rītu tomēr aizmigu un redzēju kristīgu šausmu sapni. visus cilvēkus pilsētā bija sagrābuši un aizveduši sev līdz ļaunie spēki. es arī no ļaunajiem bēgu. ieskrēju kādā daudzstāvenē un metos augšā uz pēdējo stāvu. pa ceļam satiku kādu vecīti, kurš nāca pretī un teica, ka varu visus izglābt, ja sasitīšu galveno ļauno dāmu. paķēru pie sienas atstutēto garu tumšzaļu biljarda kiju un skrēju atkal pa trepēm lejā un man pretī tieši nesās ļaunā dāma. situ viņai ar kiju, bet nevarēju iesist, jo kija gāja vecenei cauri kā gaisam un neko nekaitēja. tad sāku veceni graizīt krusteniski - vienreiz vertikāli, kā dalītu uz pusēm, otrreiz horizontāli, un pie katras reizes teicu lūgšanu. pie katra tāda krusta vecene arvien vairāk zaudēja savu gaisīgumu un sacietēja. tā nu es šo tik krustīju, bet šī tik materializējās, un jo vairāk materializējās, jo vairāk zaudēja ļauno spēku, kamēr kļuva pavisam vieliska un es zināju - esmu uzvarējis.

domāju, ka nāks smiekli par parkiem un rekreācijām, bet ne sūda nenāk.