pēc 2.sezonas. tā nav drāma, tas ir horrors, viņi visi ir slimi. katrs savādāk, kā dažādi puzles gabaliņi lieliski iegulstas viens otra līkumos un izveido blīvu slimuma bildi. kā labākajās horrora tradīcijās - lai uz kuru pusi nebēgtu, katrs nākamais glābiņš izrādās vēl briesmīgākas lamatas un beigās iestājas pilnīga bezspēcība monstru balles vidū. big love.

cik slimas tomēr var būt attiecības starp dzimumiem, un ne jau tas, ka poligāmija, jo teorētiski tā tiešām var būt kā glābšanās ceļš un nesavtības skola, bet tas, kādu elli zemes virsū ar savām histērijām sataisa sievietes, kad salaistas vienā barā, mormones vai nemormones. skatos ar šausmām un vienīgā doma - paldies dievam, ka mūsu mājā nav nekādu sieviešu.

vāks, ne seriāls.