aleksis petridis no guardian mūzikas sadaļas ielicis timberleikam 3 zvaigznes no 5 tikai dēļ tekstiem, jo timberleiks, redz, sievietes dzimumorgānu nosaucis par zemeņu žvačku, bet savu vīrieša orgānu par melleņu sūkājamo konfekti, un tās mellenes tam petridim pavisam nepatīk, jo liecinot par asinrites problēmām un timberleikam ar tādu orgānu esot jāiet pie ārsta. bet visādi citādi muzikāli the 20/20 experience esot labs pop albums, jūdzēm tālu no n sinc laikiem, tālāk kā jebkad.

ā, un vēl viņš saka, ka timberleiks esot "so imperious in his stardom that he can leave a six-and-a-half-year gap between albums".

vēl 3 koki. vairāk kritušo birzītē nav. un nevis ar fuksīti, bet oldskūlā ar rokas zāģi. ko rīt, domāsim, kad pienāks. atkal slapjš līdz vīlei, tas ir kaut kāds fakin fak, ar visu to debīlo latvijas sērsnu un krūmu zariem, kas baksta acis no pieres ārā. darba tikumiņš, bļe, dirsā. darbiņš man prieku deva, bļe. vergu tautas dziesmas. jā, mums tagad visu dienu un nakti mājās būs silts, bet tāpēc es neiešu slavēt kaut kādu idiotisku darba tikumiņu, kaut viņš izkristu zemei cauri kopā ar visām učenēm, kas to skolās māca.

šodien jaunais suede skan jau pavisam labi, es jau dejoju. viss ir vietā, spēks ir, un visi foršie ūūū, nānanānā un la la lalalā un ļaunais izsmērētais mikrofons ir atpakaļ. tikai nelielas pretenzijas pret lirikām, bet es jau arī visus tos tekstus nesaprotu. vienkārši dark star, sadie un trash kā atslēgvārdi man liekas ir krutāki. bet love is sabotage skan labi, bet come on and hit me with your majesty vispār.

atstāšu tikai labo un domāšu par smuko asīzi.

atcerējos, kā deviņdesmito gadu vidū strādāju liepājas ātrajā palīdzībā par sanitāru un mēs taču visiem pārsvarā laidām magnēziju. katrā otrajā izsaukumā, pumpēja vēnā iekšā magnēziju litriem, lielās ampulas. man bija jāsagatvo tās šprices. es vairs neatceros, kam viņš bija, vai sirdij vai nomierinošais. nomierinošais. un tik atskan vienu magnēziju. viņiem visiem pēc tā magnēzija palika karsti.

vēl es atceros, kā bijām trijos naktī pie vienas meitenes milzīgā daudzstāvu mājā pie pilsētas robežas, kura nevarēja aizmigt, viena pati mājās un otrā istabā pa radio klusi spēlēja the smiths, un es pats biju šausmīgi samiegojies, izrauts no saņitarkas pēc zeķēm smaržojošās gultas. aizkūlušies mēs tātad, pusaizmiguši un pikti, kaut kādā pasaules malā, lifts nestrādā, uzrāpuši aizelsušies kaut kādā 13 stāvā, sanitāra somu un kardiogāfu stiepdami, bet tur viena sēž ar lielām acīm un vienkārši neaizmieg, there is a light that never goes out.

vēl atceros, ka vienai šausmīgi resnai tantei vannā mazgājoties palika slikti ar sirdi un mēs viņu pliku un ļenganu vilkām no vannas ārā. viņa bija gluma no ūdens un smaga. nestuves šaurajās trepēs nevarēja izgriezt, sieviete plika bezsamaņā tika iesēdināta krēslā, krēslam pa apakšu tika izmauktas divas nūjas un mēs ar šoferi cēlām augšā un nesām. es biju priekšā un nesot lejā milzīgā plikā un glumā tante man gāzās virsū.

vēl atceros, kā mūs izsauca sestdienas naktī kāda sieviete, kurai vīrs nedēļām dzēris tagad drausmīgi smagi pārdzīvoja paģiras. tajā naktī ātrajā palīdzībā feldšeri un ārsti paši kaut ko svinēja un bija visi piedzērušies. šoferis brauca uz izsaukumu līkumiem un pa trotuāru. feldšeriene pati galīgi nost. uzejam, feldšeriene nostājās ar plati kājām, lai mazāk jālīgojas, bet sieviete skatās te uz piedzērušo vīru, te uz piedzērušo feldšeri, bet tā saka, ko viņš dzēra? bet sieviete rāda kaut kādas viņa pudeles, bet feldšere saka, un ko tad viņš dzer, kāpēc tad viņš tādu dzer? un mēģina sakoncentrēt skatienu. bet es, lai sievietei neliktos, ka visi pillā, izturos trallinot, it kā nekas nebūtu noticis.

vēl vienā reizē aizbraucām uz izsaukumu un tur viena veca sieviete tāda nemierīga, bet tīri žirgta, staigāja, viss. ārste izmērīja asinsspiedienu un ielaida zāles. vecenīte sēdēja gultā. uzreiz pēc zālēm, viņa atlaidās spilvenos un nomira. ienāk radi, kaut kāda dienvidnieku tauta, visi tumšiem matiem, draudīgi nostājās mums aplī apkārt. stāvam mēs vidū, bet visiem vidū guļ nomirusī vecenīte. viņa tāpat būtu nomirusi, teica ārste, vienkārši tāda sakritība. un tad mēs gājām ārā, lēni bet ar ātruma potenci, bet tumšmatainā ģimene mūs ar dunču šķindu pavadīja.

un vēl bija vieni pie kuriem mēs aizbraucām un pusplika vecene bļāva, ka viņas vecis viņai salauzis kāju un tik ļoti bļāva, ka sāp, lai ielaiž viņai pretsāpju līdzekli. ārste ielaida morfiju veselu ampulu, bet vecene tik bļāva kā aizkauta, ka nepāriet, un viņai ielaida otru morfiju. un tā viņa bļāva visu garo ceļu uz traumpunktu mašīnā. aizvedām un atstājām. kad pēc stundas vedām uz traumpunktu citu slimnieku, abi strīdnieki nāca no traumpunkta mūsu mašīnai pretī pa ielu, apķērušies laimīgi un paši uz savām kājām.

un vēl vienā reizē viens džeks dzeršanas karstumā bija iegāzies stikla durvīs uz sagriezies. asinis no viņa nāca strūklakā un viņš mašīnā negulēja uz nestuvēm bet visu laiku lēca sēdus, mētājās ar sagrieztajām rokām tā ka asinis šķīda uz visām pusēm, visi griesti un logi bija aiztašķīti ar asinīm, un kliedza savam draugam, kurš brauca līdzi, lai piedod un atvadījās no visiem, un mēs viņu nekādi nevarējām nolikt atpakaļ guļus. līdz slimnīcai viss salons bija pārvērties par kaut kādu bloodvagonu un, kad atbraucām no šī izsaukuma, šoferis uzbrauca uz estakādes slīpi, atvēra aizmugures durvis un sāka ar šļūteni salonu mazgāt un no tā milzīgu sarkanu placentu veidā izgāzās visas tās receklī sagājušās asinis, vesela jūra ātrās palīdzības pagalma vidū.

īsi pirms septiņiem paspēju aiziet līdz centram un pēdējā brīdī paspēju vietējā frizētavā nogriezt matus. tagad izskatos sakopts. vēlāk gāju vannasistabā skalot zem auksta ūdens seju, lai atgūtos, paskatījos spogulī un iesmērēju jaunajos matos vecu matu vasku fructis. tad pavaibstījos uz sevi un man no tās želejas un vaibstīšanās palika tik baismi no sevis, ka ātri novērsos no spoguļa, ātri izslēdzu gaismu un metos no vannasistabas ārā.