laikam trāpījās kreisais balzāms, jo vakar pēc pāris glāzītēm jau sāka mežģīties mēle, bet šorīt no tām pāris glāzītēm sūdīgi gan mutē, gan galvā.

kas par lapsu, kas par lapsu. staigāja ap māju kā mājdzīvnieks, vispār bez bailēm. labi, ka neizlaidām stīvenu, jo kad armīns izgāja no mājas uz darbu, viņa tieši bija pagalmā. skraidelēja gar šķūnīti, uzkāpa uz komposta kaudzes. liela lapsa, lielu kuplu asti. armīns pagalmā, šī neko, bezbailīga. armīns pa ceļu prom, šī pāris metrus aiz viņa drasē pakaļ, kā suns. es pa logu skatīdamies sāku jau uztraukties, ka neuzbrūk, varbūt traka. kas to zin, kā tādas lapsas kož. piezvanīju un teicu, lai uzmanās. tad viņš ceļmalā nolauza stibu un sāka dzīt to lapsu prom. pavicinājās, lapsa atskrēja mazliet nostāk, apmeta loku, bet vienalga turpināja sekošanu. kad zvanīju otrreiz, tad tik teica, ka esot atstājusies, tikai pie tiltiņa.

labi vēl, ka lāči te nestaigā. lai gan kas to zin, varbūt jāuzzīmē kāds lācis un tad pēc kāda laika parādīsies arī dzīvā veidā. kāds mazs miermīlīgs lācītis. lapsa jau man ir uzgleznota, mana vienīgā glezna, un, redz, ka staigā.

vēl mazliet un arī aiz loga iestāsies ziedonis.