apvainojies jēzus.

jēzus negrib būt resns, jēzus grib būt seksīgs.

prot tik apvainoties. a kur sludināšana? teikts taču, ejiet sludiniet, nevis, ejiet apvainojieties. nesludina ne vella. vai nu apvainojas, vai raksta par kaut kādiem bērnudārziem un trumuļiem. sludināt laikam nav pieklājīgi, vai nav stilīgi, vai arī domā, ka visi jau tāpat visu zin, kas tur vēl ko sludināt.

nē, nu varbūt es kaut ko neesmu sapratis un šī apvainošanās arī ir sludināšana. sludināšana caur apvainošanos. meitenes varbūt sludina tieši tā - aizgriežas, uzmet lūpu un visiem uzreiz skaidrs - jēzus IR!

tas ir kā vadīt raidījumu par zvēriņiem ar pižiku galvā, pirms pāris dienām tādu redzēju televizorā.

vārdi ir vieni, bet intonācija un konteksti katram galvā - savi. bet kas tad to nezin. zin, bet vienalga klausās tajās savās intonācijās un kontekstos un tad rāda ar pirkstu - to jau viņš, viņš!

es jums tā pateikšu, mīlīši. tieciet paši galā ar savām intonācijām un saviem kontekstiem, es tikšu galā ar saviem un savām. gribiet lasīt manus vārdus, lasiet. negribiet? neviens nespiež. es nevienu pie saviem vārdiem ar varu nevelku.

pats es lasu to, kas man patīk un esmu apmierināts. dažreiz tikai uzbraucu. tad, ja kāds ir pārspīlēti nekritiski sajūsmināts par mani, jo tāda sajūsma ir kaitīga gan vienai pusei, gan otrai. nu tā, uzbraucu, lai tai tajā pusē iestājas realitātes sajūta, ka es esmu tāds pats sūds kā jebkurš, bet uz manu pusi lai beidz plūst tā nekritiskās mīlestības inde. profilaktiski tā. jo es reāli nezinu, ko ar tām nekritiskajām mīlestībām (kuras nav īstas mīlestības) darīt, tās ne tikai indē kā glaimi, bet liek arī justies neērti un kaunēties. tad jau labāk atrast kaut kādu čerez žopu iemeslu un saiet naidos, lai mani nicina - tad vismaz ir miers un nekāda konfūza.

bet īstiem draugiem konflikti nekaitē. īsti draugi savā reizē i dirst pasūtīs, i samīļos pēc tam, za to oņi i draugi. un īstus draugus tāpat kā vecākus neizvēlas. bet nācēji un gājēji lai iet. kā teica smiļģis noraugoties uz degošo dailes teātri - lai deg, kam jādeg!

pa puskrēslu pirms sešiem vēl paguvu sazāģēt pēdējos dēļus, nu ir vakarā vismaz ar ko iekurināt. rīt gan domāsim, kur ņemt jaunu kurināmo. kopā celsim nost no celtniecības paliktņiem, kas aiz šķūnīša, metāla plāksnes un stiepsim šķūnītī iekšā, tad zāģēsim tos. ir tādi koka paliktņi, sanagloti metrs reiz metrs, nu tādi kurus stutē gar mājas sienām, kad vajag rāpties augšā krāsošanas darbos. mums tur tāda kaudzīte ar tiem, pēdējais glābiņš no aukstuma.

mani pirmoreiz (nekvalitatīvi) kristīja rubenis liepājā. pēc kristībām pienāca klāt tajā laikā superticīgais aktieris mārtiņš vilsons no mirāžas un sazvērnieciski jautāja - nu kā ir? jūti? - a es ne sūda nejutu, kā pīlei ūdens. negribēju svētlaimīgo vilsonu apbēdināt kristīgajās jūtās, tāpēc saku stomīdamioes, nujā, jūtu... tā arī līdz šai baltai dienai nesaprotu, kas man tāds bija jājūt. pēc tam mani pareizticīgajos pārkristīja, tas ir nevis pārkristīja, bet veica tādu kā papildrituālu, jo pēc baznīcas likumiem divreiz kristīt nedrīkst un luterāņu kristība pareizticīgajos tiek atzīta daļēji, vienīgais vispār rituāls, kuru no luterāņiem pareizticīgie atzīst (daļēji).tad nu man tur nogrieza matu šķipsnu, lika uzspļaut sātanam, reāli nospļauties uz grīdas sev aiz muguras, un atteikties no viņa (sātana), izveda cauri altārim un vēl šo to, neiedziļināšos. tēvs sergijs pārdaugavas trīsvienības baznīcā netālu no preses nama. iedeva kristīto vārdu georgijs, pats pirms tam izvēlējos sev tādu, jo stiprs svētais, tas kurš pūķi uzvarēja, un es arī padomāju, ka tomēr džordžs maikls, bojs džordžs, tie jau arī tādi forši. no turienes arī žora, on že goga, on že goša, žorik abžorik, kā mani seminārā sauca. nokristīja un es domāju, forši, georgijs, tāds vārds, bet mana pašuzprasījusies krustmāte, geju draudzene olga dorenska, liepājas kulturoloģe futuroloģe, man saka, nu značit žoroj buģeš (tātad žora būsi), man žoklis tā vien atkārās - žora... galīgi neskan ne pēc maikla, ne pēc boja. bet nu redz kā sanāca - tagad esmu zhora un jūtos tīri labi.

žoržs siksna!

četri pupi un siksna pa vidu