«Что называется, мужское кино, грубое, матерное, очень печальное и человечное»

nikolsons vēlreiz pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. dīvaina sajūta bija skatoties, ka laiki mainījušies un nekas tāds, ar tādu frekvenci mūsdienās vairs nav iespējams, jo tas ir nobeidzies un vairs neatdzīvosies. bet vismaz filma palikusi.

lai gan no otras puses arī tā stulbi iedomāties, ka vienīgais cilvēcīgais un dzīvi apliecinošais ir tikai - piedzerties, nopisties un piekauties.