man joprojām skices vai iesākti darbi patīk labāk par pabeigtiem. armīns jau pieradis, ka viņš kaut ko uzsskicē, ieklāj pirmos vienkrāsainos laukumus, bet es uznāku, nostājos un sāku sajūsmināties. bet tā ir. tagad viņam jauna glezna ar jūrnieku balli, kur jūrnieki saķērušies pa pāriem valsē. tas uzskicēts ar zīmuli uz balta audekla, bet dažiem jūrniekiem ar zilu krāsu iekrāsoti kostīmiņi. ne visiem. ir pāri, kur abiem, ir pāri, kuri tikai balta skice, un ir viens pāris, kur viens zils, otrs tikai skicēts. nu smuki. nekādu citu krāsu, tikai viena. man ļoti patīk tieši šī stadija. vēlāk izkrāsos visu, būs šā vai tā, bet šādi nekad vairs nebūs.

jau rādās kokos sēdoši neesoši putniņi. mums bija drupačās sadrupis maizes kukulis, izliku to ārā putniņiem. tagad staigāju un skatos vai priedītēs nesēž un, liekas, ka sēž, bet piejot tuvāk, tie nav tumšibrūni putniņi, bet plankumi uz priedes stumbra. bet ap māju viņi dzied, ne jau tie lielie, bet kaut kādi mazie zvirbuļi un zīlītes čiepst un iesvilpjas.

ej dirst
ar savu svecīti
katram sala vecītim
savu sala vecīti
un viss

un tā lai neaizmirst

если листья бегают, бегайте за листьями - tā man seminārā teica tēvs iakovs, bijušais armijnieks, kurš rājās, ka atkal pagalms nav nogrābts, bet es teicu, ka ir nogrābts, tikai vējš visu sagrābto sapūš atpakaļ.



tēvs iakovs attēlā pa vidu

man liekas, man ir tas sūda vīruss ar jocīgo sajūtu galvā un tādām kā mazliet aizkritušām ausīm. armīnam jau bija, tagad laikam arī man.