mulstu no labiem vārdiem, sakautrējos un sēžu kluss kā pelīte.

stīvenam beigusies barība, jādodas uz centru pakaļ. ar riteni pa tādu aizsnigušu, ledainu ceļu labāk neriskēt, būs jābrien ar kājām. pie reizes humpalās jāpameklē kāds foršs sarkans krekls, jo, kā dzirdēju vienā ģērbšanās stila raidījumā, īstām zvaigznēm piederoties nēsāt sarkanu.

sarkanā krekla nebija, sarkanie krekli esot reti sastopami. nopirku vienu zaļganu viscaur ar mazām oranžīgām puķītēm un interesantu, platu krāgu, kura stūrus piepogā kreklam no apakšas tā, ka no augšas nevar redzēt. nepaskopojos un grāmatnīcā nopirku arī dēblina berlīni aleksanderlaukumu. beidzot man tā grāmata ir, lai slava tam. kad es vispār pēdējoreiz pirku grāmatas, neatceros. ā, atceros! berlīnē! :) nopirku tur selindžera krauju oriģinālvalodā un vorhola philosophy.

da lai kā tur ar tām zvaigznēm, bet man sarkans krekls atgādina arī dostojevska vēstules no mirušo nama, kur tas cietuma gailēns arī staigāja sarkanā kreklā, un tas ir daudz vairāk par jebkādiem dizaineriem. gribu sarkanu kreklu.