redzēju sapnī, kā man virsū jājas zāles pārzinis aigariņš no žagara jaunā restorāna laikiem. pamodos, skatos, zemei uzjājies pirmais sniegs.

stīvenam reāli pirmais sniegs. izgāja ārā, par visu vari gribēja iziet, nu tad izlaidu ar. izgāja, pakārpīja plāno sniega kārtiņu un tad aizgāja nedroši ošņādamies tālāk, kā uz pirkstgaliem, kājiņas ik pa brīdim nokratīdams. saucu atpakaļ, nenāca, bet, kad pēc brīža izgāju uzpīpēt un pasaucu tad, izleca no šķūnīša apakšas un kā lode pa taisno uz durvīm un mājā iekšā. nepatīk viņam sniegs un tas labi. jo sniega laiks viņam tieši sakrīt ar pubertātes laiku, varbūt neaizklīdīs tajās dienās pa šito nemīļo sniegu grietiņas meklējumos.

sadzersies to auksto sniegūdeni no peļķēm, pēc tam vakarā varēs klepot. bet tā jau baigais psaihodelik - iedzert sniegpārsliņas.

vienu no pirmajiem ledusskapjiem ir izgudrojis alberts einšteins. pirmo izgudroja 1913.gadā, bet 1926. gadā einšteins izgudroja labāku. tomēr ražoti tika citi, jo it kā bija efektīvāki. visi einšteina ledusskapji ir pazuduši, palikusi tikai šī fotogrāfija. 2008.gadā oksfordas zinātnieki to rekonstruēja un saka, ka esot izmainījuši gāzu sastāvu un tagad einšteina ledusskapis esot četrreiz efektīvāks un darbojoties arī vietās, kur nav elektrības.

šito varētu iepīt kādā stāstiņā. nu tur kaut ko, teiksim - ingūnai sudrabai bija pasaulē pēdējais einšteina ledusskapis. tas stāvēja virtuves stūrī, darbojās bez elektrības un šausmīgi skaļi rūca. tas radīja sudrabai tik nervozu emocionālo fonu, ka viņa nekādīgi nevarēja atmest smēķēšanu.