vēl pa šīm dienām noskatījos fassbindera berlin alexanderplatz. nav daudz tādu filmu, ko tur vēl pateikt. paraudāju ar un tādas asaras bieži negadās. tā ka pa ģēlu un nemaz nav kauns no tādas bimbāšanas. tagad gribu izlasīt dēblina grāmatu. šī bija pirmā ekranizācija, pēc kuras gribas lasīt oriģinālu un mācīties teikumus no galvas. kā dievs mani mīl, kad viņš man rāda visu labāko, patiesību.

nevaru atrast lielāku smaidošu mīci, bet viņa tur tik smuki smaida, kā sirds no paša krūšu dziļumiem