dievu bojāeja laikam ir vizuāli visiespaidīgākā filma kādu esmu redzējis. par saturu nepīkstēšu, bet forma gan, man aizdomas, nebija tik daudz autentiska hitlera vācijai, cik paša viskonti perversajam estētismam. tāda tīksmināšanās, ka šausmināšanās atkāpjas otrā plānā. brīžiem tik ļoti, ka atcerējos izpucētos gagas un madonnas sado mazo videoklipus. nedrīkst tādas lietas salīdzināt, zinu zinu. šī bija pirmā filma, kurā redzēju kino zvaigzni helmutu bergeru.

tik frustrēts tas estētisms, ka liekas, tie skaistie ķermeņi auksti nosvīduši trīc no sava skaistuma. it kā vajadzētu būt seksīgi, bet seksīgam siltumam nepaliek vietas. narcistiskais nacisms.

es arī esmu savā dzīvē mazliet nodarbojies ar teātra mākslu slampes kultūras pils bērnu dramatiskajā pulciņā, kur izrādē par pepiju garzeķi tēloju brālīti. mēs ar māsiņu bijām pepijas draugi. pirmizrāde bija 1.septembrī kultūras pils amfiteātrī, kur bija visa skola sanākusi. izrādē bija aina, kur istabā ir plūdi no pārplūdušas vannas. mēs paglābušies kurš uz gultas, kurš uz krēsla, bet uz grīdas jūra un mēs baigie kuģotāji. kaut ko sakliedzamies kā kapteiņi no kuģa uz kuģi un tad man improvizācijas ietvaros aiz lielas teātra mīlestības sagribas lekt no gultas uz galdu tieši tajā laikā, kad uz galdu no krēsla lec pepija. mēs vienlaicīgi piezemējamies uz vārgā galdiņa, kurš zem mūsu kopīgā svara ar milzu blīkšķi sašķīst, pa gaisu aizlido tējkanna un rekvizīti, kas scenārijā nemaz nav paredzēts, un uz skatuves sākas nesankcionēta jautrība, kura izrādē varētu būt arī paredzēta, tāpēc skatītāji ir sajūsmā par mūsu labo aktiermeistarību, bet sufliere jau kliedz balsī, lai caur zālē un skatuves valdošo jautrību, savāktu izrādi un noturētu to pie oriģinālā teksta.

pēc daudziem gadiem viss tas pats atkārtojās, tikai es biju pepija, bet brālītis un māsiņa bija krivade un frīdvalds, izrādē 100g kultūras.