es arī saprotu, ko domāja jēzus ar sinepju graudiņu. sinepju graudiņš esot ļoti ļoti sīks, pat ar aci nesaredzams. kad skatos sevī uz iekšu dieva vārda nosaukšanas brīdī, arī neredzu sevī konkrēta lieluma un apveida seju, tas tik būtu interesanti, ja tā būtu, bet drīzāk šī seja sarūk sevī līdz vissīkākajai iespējamai vienībai. it kā manas sirds iekšpusē būtu pavisam sīks punkts, kurš aizspindz sevī uz iekšu un tajā pašā laikā ir kā sēkla, labāk to nenosauksi.

patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies.

tāpēc es domāju, ka sinepju graudiņš nebūt nav kaut kāds dikti dzejisks salīdzinājums, bet realitāte. līdzība tā protams ir, bet ārkārtīgi lietišķa līdzība, uz robežas ar materialitāti. visas jēzus teiktās līdzības ir tādas, ļoti lietišķas. tikai citi, visādi kristīgie sprediķotāji, kas nav nekas cits kā pašsajūsmināti zaimotāji, pēc tam šīs līdzības ir apdzejojuši un mitoloģizējuši, apaudzējuši ar kultūrslāni. ja jēzus būtu gribējis teikt jura rubeņa stila sprediķus vai izvērst filozofiju, vai dzejot, viņš to būtu darījis. bet viņš to nedarīja.

debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.

es domāju, ka ar tīrumu domāta cilvēka sirds. sirds kā konkrēts orgāns, nevis tas, ko mēs saprotam ar "laba sirds", kaut kādu cilvēcisku īpašību kopumu vai personību. tīrums jau arī ir konkrēta lieta. bet sinepju graudiņš kā dieva vārds. tieši jēzus paša vārds un nevis visa literatūra, kas par to sarakstīta.

kad dieva vārds, mazais sinepju graudiņš, kopā ar gaisu tiek ieelpots plaušās, tas kopā ar skābekli nokļūst plaušu asinsvadiņos, tad turpat blakus sirdī, bet sirds to pumpēdama jau aizpumpē pa visu asinsrites sistēmu, līdz pat vissīkākajam kapilāram un - voilā! - cilvēks ir iesvētīts.

patiesībā pagaidām man ir grūti pateikt konkrēti, kur tīri fiziski ir tā mana iekšpuse, kurā jūtu šo sevī pašaizspindzošo punktu. dažreiz tas ir krūtīs, sirds rajonā, dažreiz ieelpā, kaut kur uz robežas starp ārpusi un iekšpusi, varbūt plaušās, varbūt nāsīs, varbūt pašā gaisa plūsmā.

olgas rajeckas vēnu centrs