sēņu šogad maz, toties ārstniecības augi ārprātā daudz. māteres, vīgriezes, asinszāles, ugunspuķes, deviņvīru spēks, pat biškrēsliņi. un tas viss nevis tā normāli, vietām, bet tā, ka no vienas vietas. kaut kāds deviņvīru spēka gads, visa pļaviņa pie mīlestības tiltiņa vienos vienīgos deviņvīru spēkos. pirms nedēļas stiepu no pļavas tādu klēpi, ka aiz tā seju nevarēja redzēt. tagad jau pažuvis. nobraucīju no stumbriem sausos sačervelējušos ziediņus un nav vairs milzu klēpis, bet nu vienalga. šodien saplūcos arī vībotnes un vīrceles. visos kaktos mājās un šķūnītī kaut kas žūst un žāvējas.

ap sešiem armīns mājai mazgāja logus no ceļa puses, es biju izgājis pie viņa, stāvēju uz bruģētā laukuma pretim garāžas durvīm un runājos. stīvens arī bija ārā un staigalēja otrpus ceļam un kaut ko ošņājās pa priežu kritalām. vai arī nē, es kaut ko pāris metrus no stīvena plūkāju kaut kādus sīkstus pelašķus. šā vai tā, bet visu laiku jau mēs viņu acīs nepaturējām, tāpēc nepiefiksējām, kā tieši tas notika, bet pēkšņi viņš nošņācās savu briesmīgo baiļu un aizsardzības šņācienu, piepūtās resns, aste kā bomis, palēcās gaisā un kā bulta no tās vietas prom, gar stūri un mājā iekšā. paskatījāmies uz to vietu, kur viņš bija šņācis, bet neko neieraudzījām. tā arī palikām neziņā. varbūt tur bija čūska? pie edija pagājšgad bija čūska, es pagājšgad arī redzēju zalkti pie dīķa, internetā lasīju, ka šogad tāpat esot liela čūsku aktivitāte. kad ienācu mājā, stīvens bija paslēpies zem dīvāna. tātad pamatīgi nobijies.

ap astoņiem, kad jau bijām paēduši vakariņas biju izgājis uz sliekšņa, grasījos iziet tālāk uz mājas priekšu, kad ap stūri pēkšņi izdzirdēju baisus ĒH ĒH. tā kā milzu suns sēktu, bet tā spokaini it kā sēciens būtu izšķīdis gaisā. sastingu un brīdi pastāvēju. nekādi citi sēcieni vairs nesekoja. pabāzu degunu un izgāju mājas priekšā, pārlaidu skatienu ceļam un briksnājam aiz tā. nekā, ne pa labi, ne uz fātera mājas pusi. tikai klusums tāds aizdomīgs, aizdomīgs. it kā krūmiem un priedēm aizaugušajā grāvī kāds būtu un skatītos uz mani caur lapām un elpotu tik piesardzīgi, ka elpa pārvērtusies vienmērīgā klusumā, kas plūst bez sadalīšanās ieelpā un izelpā. ĒH ĒH. pabaisi. daudz tur neganījos un sekojot stīvena piemēram manījos ātrāk mājiņā iekšā.