nu re, inese saulīte apstiprinājusi manu draudzības uzaicinājumu feisbukā. aizsūtīju paldies.

es tajā akcijā redzu arī koncepciju, kuru varu attiecināt arī uz rakstītiem tekstiem. tie teksti, kurus visbiežāk saucam par mākslu, ir apģērbti, stilisti piestrādājuši, lai drēbes izceltu to un apslēptu šito, kosmetologi aizkrāsojuši trūkumus, ķirurgi nosūkuši taukus, datoriķi uztaisījuši pēdējo fotošopu, un beigu beigās no esošā tāds kāds viņš ir pliks, īsts un neapdarināts nekā vairs nav palicis pāri, vien māksla, kas "nevar būt nesociāls jēdziens". bet tāda māksla mani neinteresē.

mākslas darbi, kuros ir perspektīve, gleznas ar perspektīvi, ir kā maisi. lai kāds būtu šo gleznu dziļums, skatiens vienalga atsitas pret dibensienu un atrod sānu sienas. tāpat literāri sacerējumi, kurus autors rakstījis iztēlojoties pasauli ārpus sevis un radījis tur ārpusē iluzoru telpisku konstrukciju arī kā maisi, kuros lasītāja apziņa tiek noķerta kā kaķis. un nav pat svarīgi, kāda ir darba kvalitāte, jo kaķim vienalga kādā maisā viņš noķerts, parastā kartupeļu maisā vai ar pērlēm izšūtā. šā vai tā tas ir un paliek kaķis maisā.

cik daudz visādu romānu sarakstīts. romāna izcelsme, es tā saprotu, ir eiropeiska, visi tie sentimentālie romāni. jo pats vārds romāns jau liecina par izcelsmi no romas. smalki cilvēki izsmej lētus lubu romānus, bet patiesībā viņi ir kā sekas kas cīnās ar sekām. patiesībā būtu jācīnās ar pašu rietumu tradīciju rakstīt ārējā perspektīvē.

bet tas ir reliģisks jautājums tiešām. kamēr cilvēki nemainīs lūgšanu virzienu, nekādas teorijas neko nelīdzēs, būs tikai kārtējā gaisa tricināšana par tēmu kultūrvēsturiskā perspektīvē.

margareta atvuda piemēram raksta:

“what i need is perspective. the illusion of depth, created by a frame, the arrangement of shapes on a flat surface. perspective is necessary. otherwise there are only two dimensions. otherwise you live with your face squashed up against a wall, everything a huge foreground, of details, close-ups, hairs, the weave of the bedsheet, the molecules of the face. your own skin like a map, a diagram of futility, crisscrossed with tiny roads that lead nowhere. otherwise you live in the moment. which is not where i want to be.”

un tas ir tik raksturojoši rietumu tradīcijai, kuras vektori vienmēr nomērķēti no iekšpuses uz ārpusi un kurā dievs sēž uz mākoņu maliņas, pliki nobaroti eņģelīši apkārt laikā un telpā krāniņus staipīdami. nekādas saprašanas par askēzi vai pat apzināta pretdarbība.

bet varbūt jāiet tajā ārējā perspektīvē līdz galam, kur visas līnijas saiet vienā punktā un horizonta līnijā un tādā veidā stariem stiklā lūstot cilvēks nonāk atpakaļ pie sava iekšējā punkta. tas tā varētu būt, jo arī cilvēka acs kaut kā līdzīgi šķiet ir uzbūvēta, kur attēls atspoguļojoties it kā apmet kūleni. tikai tad es nesaprotu, kāpēc pa taisno skatoties iekšpus cilvēks atrod sevī punktu, kurš ir silts un dzīvinošs, bet skatoties ārpus - kā vanadziņš sēž un raud uz horizontu, vai kā dullais dauka aizbrauc perpektīvē uz neatgriešanos un visai latviešu literatūrai traģēdijas sajūta.

kas tā par vispār baznīcu, kurā cilvēks ieiet un sajūt skumjas. kaut kas nenormāls.