this is typical morrissey protocol--wait until the day of a show to cancel.

varbūt man rīkli ņem ciet no trakās ziedēšanas, putekšņu vētrām un puķu apsēklošanās visapkārt, nevis no savilktā kakla un vēnām. vienkārši alerģija. izsūcu māju no bērzu putekšņu sanesumiem un putekļiem, it kā palika labāk, vairs tā nesmoku.

plunčājos pa dīķi, gan brasā gan kraulā. skatos stroboskopā zem ūdens, kā tie saules stari ūdenī lūst, it kā spīdētu no dīķa dibena. peldu uz muguriņas un skatos zilajās debesīs. domāju, skaties tajā skaistumā un novērtē, kamēr vari, bet acis jau platāk par platu neizpletīsi.

nemaz nezināju, ka tatu dziesmas teksts - не верь, не бойся, не проси! - ir veca zeku klasika.

atradu fotogrāfa modra tenisona feisbukā foršu bildi, saucas - 2 gadi.

to define is to limit - teica oskars vailds. un vai tad tādā gadījumā viedoklis kā tāds nav aprobežotības rādītājs? un jebkas, kas sevī ietver viedokli. arī dažādi mākslas darbi. bet mums ir laiki, kad visa veida lietu definēšana nostādīta augstāk par pašām šīm lietām. tā ir tā saucamā prāta augstprātība. bet augstprātība no lieka, jo - to define is to limit. jebkurš vissliktākais īstenības apraksts bez viedokļa ir labāks par vislabāko tekstu, kurā ir jūtams viedoklis. jo viedoklis visu samaitā, pilnīgi visu. tā es nonāku pie apziņas, ka mākslai jāfiksē īstenību, tāda kā tā ir, bez jebkādām mākslinieka paša attieksmēm, un jāļauj tai īstenībai runāt pašai. kad lasu kaut ko ar viedokli, man metas slikta dūša.