es biju meitene un gulēju uz pilsētas pašas augstākās mājas jumta, pašā jumta galiņā, kur vietas pietiek tikai man, lai uz vēdera nogultos. ko tu te dari es vaicāju sev no malas. guļu un vēroju visas pilsētas mājas no augšas un lietoju stipros medikamentus un vieglās narkotikas, es atbildēju. es nekad netikšu no šejienes lejā, jo man bail no augstuma un tāpēc es nevaru izkustēties ne par milimetru.

vakar sāku uztraukties par to, ka sīkais ar pakaļķepām trīdams ir iztrinis virs actiņām plānāku spalvu, nu jau uzkrītoši. ar priekšķepām viņš mēdz ar abām reizē saķert galvu saņemot to aiz abām ausīm tā kā bēdātos. smieklīgi protams, bet visi smieklīgumi ne vienmēr ir ar smieklīgiem iemesliem. austiņās pašās šodien papētīju, mazi melnumiņi. nav daudz bet ir. tad nu varbūt tā ir tā ausu ērcīte. pie pirmās iespējas jānes pie ārsta.