armīns liek skaļas plates, stīvens lien gleznu ruļļos. lai lien!

idioti runā mirušā valodā un domā, ka viņu mirušās valodas pareizie vārdi uzvarēs viņu mirušās valodas nepareizos vārdus.

forši ir rakstīt forši un ar to pieradināt kaut kādus, kuri jūtas savējie foršie, un tad pēkšņi pavērst visu atpakaļ un pateikt, ka foršie nemaz nav forši un atpisieties, jo es esmu esmu es un es nepišos ne ar vienu tikai ar savu duo, un ai kāda vilšanās, jo vieninieks ir vieninieks, par ko patiesībā arī pienākās visa foršuma cieņa. un lai miljonsreižu cieņa visiem pašiem par sevi, kas ciena vieninieku, punkts (cibas punktu tai skaitā).

klausies liāna langa, grāmatas deg ātrāk nekā silda, teica berlīnes mauka anna šigula, un es viņai ticu vairāk kā tev.

guli guli mazais švuli

smukaisrīdirallallā

labākais ansambļa nosaukums kāds dzirdēts - kotki dwa

jo skaistāk tu raksti, jo tālāk no manis tu paliec. māksla mūs izšķirs, bet tāds jau laikam tās uzdevums.

man rodas iepaids, ka cilvēkiem radies iespaids, ka es nestrādāju tāpēc, ka es negribu strādāt un nevis tāpēc, ka man pēc pirmajiem desmit vārdiem ar jebkuru cilvēku, vai tas plebejs, vai gudrinieks, vienalga, iestājas panika un gribas tikai laisties lapās. un kurš tad gribēs tādam dot darbu, kas runājot neskatās acīs un no kura plūst tāds stress, kas pielīp arī sarunubiedram tā, ka arī tam pēkšņi gribas laisties lapās. aijiņa man tā arī pirms gada teica, bet tu jau nemaz negribi strādāt! skatās man acīs un smaida, bet es sāku murgot par to, ka viņai tik spožas acis kā no amfetamīniem un saruna aizgāja galīgā šreijā un es taisījos ātrāk ka tieku. es pat uz ielas vienam un tam pašam cilvēkam nevaru divreiz paiet garām, tāds kauns šī cilvēka vietā, ka viņš man atkal pretī nāk, tā, ka jālien un jāslēpjas kādā vārtrūmē, kamēr paiet garām un aiziet prom.

man vajag tādu darbu, kur varu atnākt un pats visu atslēgt, apsēsties tumšā vientuļā kaktā un pārcelt kastītes no labās puses uz kreiso, monotonas mehāniskas kustības, bet darba dienas beigās visu pats atkal aizslēgt un doties mājās.

paskatos savā skaitītājā, bet tur tāds absurds - uzrāda, ka mani te skatījies kāds no kultūras ministrijas.

iebrauca fāča, ieveda zemenes divas kastes, divus krējumus, kartupeļus pusmaisu, divas kārbiņas ar tādām kā mazām vecrīgām, divas cigarešu paciņas main. viss pa divi, laikam tāpēc, ka mēs ar a. divi džeki. es saku, mums jau pagaidām visa kā pietiek. saka, ka sazinājies ar muteri un šī teikusi, ka kaut ko arī garāmbraucot uz to kristena izlaidumu ievedīs, bet tas pēteris kaut ko atkal dirsis pretī - vē vē, vā vā. nav bijuši, saku. aizbrauca tad pie tā kristena, teica, ka atpakaļceļā iebrauks vēl un tad parunāsim.

būtu es jaunāks, filmētos seksfilmās. a ko, normāls darbs, tīrāks par visiem citiem.

uzmetu uz pannas grieķu bērnu makaronus, uzbēru sausas maltas dilles un uzsitu pa virsu trīs olas, un to visu sacepu saulespuķu eļļā. apgūlos dīvānā ēst. stīvens tik snaikstās, nav atvairāms. nometu tad ar mazu gabaliņu uz grīdas. metās virsū kā traks, pieklupa klāt, atleca nost un atkal pieklupa klāt. sāka ēst un ēda rūkdams. pirmoreiz dzirdēju no viņa tādu rūkšanu un redzēju, ka ēdot burtiski trīc. tā arī nesapratu, kas viņam tur tā garšoja - makaroni, ceptās olas, eļļa vai kaltētās dilles.

bet šorīt apčurāja armīna pa grīdu samētātās plates, izrādīja savu attieksmi pret nakts diskotēkām. mans kaķītis.