paņemt tēmu un degradēt, tas ir kaut kāds izaicinošs pašiznīcināšanās instinkts, kas iemīt katrā tēmā, kuru iespējams degradēt, jo nedegradējamo tēmu degradēt savukārt nemaz nevar, jo viņa vienkārši ir nedegradējama, kā noslēgts aplis vai olšūna, kurā neviens faking spermatozoīds nevar ielauzties, ja nu vienīgi svētais gars.

kad jau beidzot tas jaunais lana del rey albums noplūdīs, nevaru sagaidīt.

bet man pašam personīgi riebjas cilvēki, kuri no manis kaut ko gaida. visādi tur alternatīvie olu kasītāji. fuck you!

goldija ir kruta

noskatījos vampīru dienasgrāmatu pirmo sēriju un kaut kā sevišķā sajūsmā neesmu. kaut kādi patupi jaunieši, diezgan bezraksturīgas sejas, nu tādas neinteresantas, un viss tā statiski un skolnieciski uzlikts. galvenajam varonim tāds žoklis kā morisejam, bet tas jau tikai tāds antropoloģiskais tips un neko nenozīmē, tikai forma. satikās arī ar meiteni uz kapsētas ceļa un atkal es atcerējos moriseja tekstu - so i meet you at the cemetery gates - un tā filma uzreiz izskatījās pēc ņirgāšanās un parodijas. bet nu ok, tā jau tikai pirmā sērija, nedrīkst zaudēt cerību, jo, ja jau skukai patika, tad varbūt kaut kas jēdzīgs būs tālāk.

vakar arī paņēmu lasīt nika keiva bannija monro nāvi un tā arī kaut kāda garlaicīga pagaidām liekas. kaut ko tur jau pirmajā lappusē par vagīnām raksta, nu kas tas par stilu. galīgi mani nekrata kaut kādas vēl tur vagīnas. un par narkotikām. man liekas par narkotikām rakstīt vispār tāds slikts un lēts stils, jo par narkotikām nevis jāraksta, bet tās jālieto un jāraksta, un jāraksta kā reizi nevis par pašu lietošanu, bet par kaut ko citu, uz ko tās narkotikas iedvesmo un ko atklāj.