redzēju sapnī punktu. no sākuma biju lielā kompānijā, bet tad lielākā daļa izklīda pa pilsētu un no visa lielā bara mūsu slepenajā dzīvoklītī nokļuva tikai četri pieci. es sēžu uz dīvāniņa, skatos, kā santa pie izlietnes mazgā traukus un saku tā, redz, kā sanāk, mēs esam palikuši tik maz un žēl, ka punkts nav starp mums, bet tad man kāds saka, kā tad punkts nav starp mums, paskaties, re kur ir! es pagriežu galvu pa kreisi un ieraugu, ka punkts turpat sēž man blakus otrā dīvāna stūrī. un tad es tā, kā pēkšņi atcerējies, iesitu sev ar plaukstu pa pieri, ak, mana vecā galva, viņš taču visu laiku te ir bijis, kā es to varēju aizmirst?!

tikai saule uz zemes uzvedas klusi
tik klusi noriet cik uzlēkusi