zhizel

Šorīt iekāpju 15.tajā un braucu uz skolu. Blakus man apsēžas jauna sieviete ar dēlu, liekas. Viņi sāk ēst makdonalda frī kartupeļus, kuriem piemīt mums visiem labi zināmais, apburošais aromāts. Smaka ir tik spēcīga, ka es pieļauju domu pārsēsties, bet tā kā citu brīvu vietu īsti nav, palieku, kur esmu. Dēls, kurš ēd tos kartupeļus, man ar elkoni visu laiku baksta sānā un tas mani uzvelk. Tad iekāpj tante ar somu uz riteņiem un uzbrauc man uz kājām, bet pati to nemaz nepamana un jūtas ērti. Es nē. Tad viens onkulis pirms izkāpšanas man tik tikko kā neuzgāžas virsū. Bet viņā līdzsvara nenoturēšana ir tāda pamatīga, nevis maza sagrīļošanās. Man tomēr paveicas un viņš neuzgāžas man virsū. Katoļu ielas pieturā iekāpj puika, kurš ir, es nezinu pa kādiem grāvjiem izmīcījies, bet ir dubļos no galvas līdz kājām. Un viņš stāv. Tajā brīdī es domāju - labi, ka neizdomā apsēsties. Pēc neilga brīža viņš tomēr nolemj apsēsties blakus kādam jaunam puisim. Pēc pus minūtes viņš nolemj pārsēsties. Un pārsēšanās nozīmē to, ka viņš turpina iezīmēt savu dubļu teritoriju. Pirms savas pieturas es pieceļos kājās un dubļupuika iesēžas manā vietā. Nu viņš pabijis jau trijās sēdvietās un es, protams, nezinu, cik vietās vēl pēc tam, kad es izkāpu.

Vēl tam visam klāt, šis bija tik nelaimīgs trolejbuss, ka aizmugurējā rindā, kur es sēdēju, tieši aiz galvām piemetināts stienis tā, ka nav iespējams sēdēt ar taisnu kaklu. Tā nu es dabūju vēl visu ceļu sēdēt ar nokārtu galvu.

Vūhū!