| Par darbiem,laimi un sievietes/mātes lomu |
[Feb. 18th, 2015|08:56 am] |
"Some day you will find me
Caught beneath the landslide
In a champagne supernova in the sky."
("Oasis- "Champagne supernouva")
Visu rīta cēlienu dungojas galvā.
Ļoti savāds februāris- daudz, jo daudz darāmā un reāli īstenojamu, ilgtermiņā dzīvi ietekmējošu ideju. Ceru, ka tas viss šonedēļ īstenosies. Jau aizrautības tirpiņas skrien pār mugurkaulu iedomājoties, cik daudz jauna man būs iespējams piedzīvot, uzzināt utt. Jūtos gluži savā elementā un atkal dzīvi mīloša.Lai gan citi pārmet, ka tad, kad ir bērns,man nevajadzētu tik daudz socializēties un atkal kaut ko plānot utt. Bet kāpēc gan es to nedrīkstētu darīt? Sēžot mājās es vnk sāku justies nelaimīga, man vajag kustību, kreativitāti un darbību. Kāds bērnam labums no īgnas mammas?! Negribu visu mūžu dzīvot ar upurēšanās sajūtu un pēc tam vecumdienās bērniem skaitīt, ka viņu dēļ es neizdarīju to, to un šito.Neuzskatu, ka ar bērna ienākšanu ģimenē dzīve beidzas, tā drīzāk sākas no jauna, jo atkal mācies staigāt, ēst utt, kā arī saplānot kaut kā savu laiku, lai tas pietiktu gan bērnam, gan visam citam.Arī sieviete tad pēkšņi nebeidz būt sieviete. Zinu sievietes, kas pēc dzemdībām tā velta sevi bērnam, ka kaut mirklīti pašai sev uzskata par noziegumu un nenormālāko egoisma pazīmi, bet man vienmēr rodas jautājums par to, no kā viņas bēg.Tas nav slikti, bet es vnk tā nespēju. Lai gan no manis tas tiek sagaidīts.
Cilvēkam vispirms ir jāatrod tas, kas viņu spēj patiesi darīt laimīgu un tikai tad viņš var darīt laimīgus arī citus. Kaut kā tā.
Katram savs. |
|
|
| It`s only when i lose myself with someone else that i find myself... |
[Aug. 29th, 2014|08:05 pm] |
Vai ir iespējams vienlaikus justies gan laimīgam, gan depresīvam?
Reizēm nesaprotu, kas ar mani sajūtu līmenī notiek...
Nevar taču piemeklēt kaut kas tik banāls, kā pēcdzemdību depresija! Dusmojos uz sevi, ka nejūtos tā, kā man vajadzētu justies un vispār par visādām stulbībām galvā, kuras pašlaik vnk nevar atļauties.Jo man taču ir jābūt stiprajam piemēram. |
|
|
| laiks sev |
[Aug. 28th, 2014|06:16 pm] |
Pēdējā laikā, paralēli visām bērnu lietām, esmu sevī noverojusi pastiprinātu tieksmi pievērsties savai iekšejai pasaulei un sevis pilnveidošanai.Laikam ir radušās kaut kādas zināmas bailes visā jūklī pazaudēt pašai sevi, vai arī laikā,kad teorētiski nav laika pašai sev, palikt stulbai (Kaut gan tas ir diskutabls jautājums, vai kādrei jel kad esmu bijusi īpaši gudra, bet tas lai paliek citiem). |
|
|
| |
[May. 21st, 2014|07:31 pm] |
Gribējās ēst, apēdu pāris karošu saturu, tagad jūtos pārēdusies. Jāsāk pierast pie trešā trimestra kuņģa saspiestības.
Sīkā visu dienu taisa kūleņus vēderā, staipās un ir ļoti aktīva. Tā, ka vēders kustās uz visām pusēm.
Vispār, esmu nonākusi pie secinājuma, ka tās mātes, kuras, būdamas stāvoklī, turpina lietot lielos daudzumos alkoholu, savus gaidāmos bērnus nemaz nemīl, jo kā var apzināti darīt kaut ko, kas mazajam kaitēs ja ne uzreiz, tad pēc kāda laika?Kā var mīlēt un speciāli darīt pāri?
Kaut kā tā. Nemāku teikt, jo man kaut kā tas nāk dabiski un pašsaprotami. Vnk izraisīja izbrīnu dažu labu paziņu attieksme- tas nekas, ka sīkais vēderā, var turpināt kost līdz grīdai un uzvesties tā pat, kā pirms tam.
Un kaut kā arī mazliet skumji, jo saprotu, ka neko citu jau šis cilvēks savā dzīvē redzējis nav un tā pat nav šī cilvēka vaina.Bērni atkārto savus vecākus.
Kas es esmu, lai kādu nosodītu...
Bet tomēr ir lietas, kuras nesaprotu. |
|
|