| ... |
[Aug. 28th, 2013|07:42 pm] |
Beidzot tieku pie tādas ekstras, kā internets.
Jūtos vienkārši... Pārstrādājusies?
Bija sajūta, ka būs daudz kas, ko rakstīt, bet pašlaik vienkārši nav spēka. Pēdējā laikā vispār esmu pasākusi agri iet gulēt un agri celties, jo, lai tiktu uz darbu, man sanāk celties piecos no rīta, kad beidzot esmu mājās no darba, abi ar Mīļumu raujamies, lai visu labiekārtotu. Plāni ir grandiozi, bet parasti pēc vakariņām esam tik pārguruši, ka nav spēka kaut ko vēl darīt un gandrīz tūlīt arī atlūztam.
Nekad mūžā nebiju domājusi, ka manu prātu nodarbinās tādas lietas, kā- kur likt un kā ziemai sagatavot tik daudz ābolu un plūmju (jo aizlaist zudībā, zinot to, kāds retums laiciņu iepriekš bija pārtika mūsu dzīvoklī, roka neceļas)?
Varbūt kāds kaut ko var ieteikt, izņemot zaptes un kaltēšanas?
Kompotus taisīt nemāku...
Ajjj... Būs jau labi.
Kad esmu pilsētā, domājot par visu, kas jādara, nolaižās rokas, bet, kad esmu tur un sāku visu darīt, sāk šķist, ka nemaz jau tik traki nav.
TV un interneta tur nav, toties darba tik daudz, ka tādām lietām nav pat laika. |
|
|
| ---- |
[Aug. 23rd, 2013|07:00 pm] |
| [ | mans iedomu draugs klausās |
| | tv | ] |
Bija interesants rīts.
Tukša šoseja, saule sejā, kravinieks, pie katra sāna pa džekam (viens no viņiem-Mīļums) un pilnā skaļumā pa rādio skanoši "R.E.M." ar "Losing my religion".
"I thought that I heard you sing
I think I thought I saw you try
But that was just a dream
That was just a dream
That's me in the corner
That's me in the spotlight
Losing my religion
Trying to keep up with you
And I don't know if I can do it
Oh no I've said too much..."
Izkāpjot Rīgā, aktivizējās "User Zhilete rīta persona". Un rīta persona manī ir vēl guļoša (kaut ar acīm vaļā un staigājot), īgna par to, ka ir tik agri jāceļas un visā visumā dziļi ķermeniski šokēta par tādiem piespiedu procesiem. Tā, kā biju ieradusies stundu pa agru, nolēmu kaut kur paēst brokastis. Domāju, ka pārdevējām bija jautri vērot manu pusmiega dezorientāciju telpā un ik pa laikam slēgšanos ārā pie galdiņa. Katrā ziņā, man tika veltīts skaļš "Labrīt!" pie kases (izsaucu pat smaidu sejā) un piedāvāts palīdzēt man visu atrast un ieraudzīt.
Celties sešos no rīta patiešām ir pārāk brutāli priekš manis. Mans ķermenis pamodās tikai ap vienpadsmitiem.
Un, vispār, piekrītot Hlīnuram no "101 Reikjavīkas", celties sešos no rīta ir veselus 14 gadsimtus pa agru (Jo es taču piedzimu 20.gadsimtā)!
Vakar ar Mīļumu bijām tik pārguruši no pārvākšanās, ka nebija spēka pat paēst. Un pārvākšanās vēlarvien nav galā- vēl jāsavāc dažas mēbeles, boileris (kurš, galu galā, tika pirkts par manu naudu) un veļasmašīna.
Man liekas, procesa "grand finale" būs kaut kā jānosvin.
Jau atradu, kura noteikti būs mana mīļākā vieta- vienuviet ābeles ir tik cieši savijušas zarus kopā, ka veido tādu, kā zaļu telti, kur var izklāt segu, lasīt, piknikot, nodarboties ar ko vien savā nodabā gribās (izņemot masturbāciju, jo kaimiņmājas pusē teltī ir spraugas).
Vakar pirmo reizi redzēju vienu no savām priekšniecēm, kura vairāk nav darbā, nekā ir un dzirdēju, kā viņa komentē visus savus zvanus un ienākošās vēstules. Kur 70gadīgs cilvēks var samācīties tik daudzstāvīgus un izdomas bagātus lamuvārdus, vēl joprojām nav skaidrs. Lai gan- 70 gadi laikam jau ir tik ilgs laiks, lai tieši tik daudz un tādus arī samācītos. Katrā ziņā, tas ir tieši tas, ko neviens negaidītu no solīda vevuma kundzītes kostīmiņā. |
|
|