| |
[Sep. 7th, 2014|02:27 pm] |
Vakardiena bija dīvaina, kaut arī mazliet tada, kā dāvana man.
Dienas sākuma daļu gandrīz visu nogulēju gultā, jo aizvakar bija izskrējis muguras skriemelis, kurš turpināja savu iesākto sāpēšanu un skriešanu ārā pie katras pieliekšanās vai kaut kā pacelšanas. Tā dēļ nācās lietot piena maisījumu, jo majās šādām kaitēm ir tikai zāles, kuras zīdīšanas laikā lietot nedrīkst, bet pie daktera nezin kad vispār tikšu, taču neārstēt nevar. Vismaz atļāvos iedzert kafiju, kura pēc tik ilgas nedzeršanas garšoja tiiiiik labi.Un vēl atļāvos nedaudz sevi palutināt.Tā arī, savā ziņā, ir tā dāvana, jo apkārtējie sāka jau pārmest, ka pa sevi arī vajag padomāt, nevis visu pakārtot bērnam (Šausmīgi izklausās, bet tā, laikam, ir), savādāk nekam neatliek laika un sanāk reizēm staigāt apkārt ar tādu iekšēju, trulu apdalījuma sajūtu.
Pabeidzu sava nākamā tetovējuma skici.
Pēkšņi uzradās cilvēki no pagātnes, kuri bija domājuši, ka esmu atstiepusi kājas un mani sākuši meklēt. Cik jauki no viņu puses!
Ar vīru un mazo vakarā nedaudz izgājām uz Kalnciema kvartālu, lai kaut nedaudz būtu redzējuši Baltās naktis.Satikām ļoti daudz paziņu.
Vēl vakar smaidu izraisīja vīra diskusija ar vienu paziņu, kur viņi mēģināja saprast, pie kāda stila es piederu (Ir cilvēki, kuriem ir svarīgi visu salikt rāmīšos un kastītēs), beigās Mīļums pateica, ka es vienkārši esmu es- viens staigājošs trakums. |
|
|
