| emonālijas |
[Jun. 1st, 2014|04:09 pm] |
Šodien atkal grūtnieču hormoni trako un emocijas pārgāja pāri kā ūdens katliņā.
Vnk uz āru iznāca visas kaut kur dziļi slēptās bailes no dzemdībām, tas, ka kaut kādā dvēseles kaktiņā tomēr nav īsti stabilas pārliecības, ka esmu tam visam gatava, kaut kur ir tas melnumiņš, kurš visu laiku baksta un liek gribēt vecos laikus un nevar samierināties, ka tā nekad vairs nebūs un nāksies sevi mainīt pa 180 grādiem.Bet, no otras puses, nepārtraukti par šīm sajūtām pati sevi graužu, lai gan apzinos, ka tās ir tikai normālas, ka katram var uznākt vājuma mirkļi, tas nenozīmē, ka būšu slikta mamma un tas, kas visur tiek kladzināts par neizmērojamo laimību, kādā man pašlaik būtu jāatrodas, ir pilnīgākie buļļa mēsli.Protams, ka es savu sīko mīlu jau tagad un darīšu visu, lai viņai būtu labi.
Nezinu, kas man šodien uznāca, bet reizēm ir veselīgi ļaut emocijām vaļu. Un priecājos, ka Mīļums ir tik saprotošs un īpaši manus izvirdumus neņem galvā. |
|
|
