| ... |
[Aug. 28th, 2013|07:42 pm] |
Beidzot tieku pie tādas ekstras, kā internets.
Jūtos vienkārši... Pārstrādājusies?
Bija sajūta, ka būs daudz kas, ko rakstīt, bet pašlaik vienkārši nav spēka. Pēdējā laikā vispār esmu pasākusi agri iet gulēt un agri celties, jo, lai tiktu uz darbu, man sanāk celties piecos no rīta, kad beidzot esmu mājās no darba, abi ar Mīļumu raujamies, lai visu labiekārtotu. Plāni ir grandiozi, bet parasti pēc vakariņām esam tik pārguruši, ka nav spēka kaut ko vēl darīt un gandrīz tūlīt arī atlūztam.
Nekad mūžā nebiju domājusi, ka manu prātu nodarbinās tādas lietas, kā- kur likt un kā ziemai sagatavot tik daudz ābolu un plūmju (jo aizlaist zudībā, zinot to, kāds retums laiciņu iepriekš bija pārtika mūsu dzīvoklī, roka neceļas)?
Varbūt kāds kaut ko var ieteikt, izņemot zaptes un kaltēšanas?
Kompotus taisīt nemāku...
Ajjj... Būs jau labi.
Kad esmu pilsētā, domājot par visu, kas jādara, nolaižās rokas, bet, kad esmu tur un sāku visu darīt, sāk šķist, ka nemaz jau tik traki nav.
TV un interneta tur nav, toties darba tik daudz, ka tādām lietām nav pat laika. |
|
|
| par pārtikas precēm |
[Aug. 28th, 2013|08:20 pm] |
Ā!
Un vēl..
Mirklis, kad abi ar Mīļumu gulējām vakarā viens otram blakus, es nupat biju "uzsprāgusi", bet jau paspējusi nomierināties un viņš, skatoties uz mani, sāka dziedāt:
"Mēs pārtiekam viens no otra,
nevis no pārtikas precēm,
un gaisma no tavām acīm
nāk lielāka nekā no svecēm.
Viss pasaules lepnums ir tevī,
kad tu profilā stāvi,
un tumsa no taviem vārdiem
tuvina nāvi.
Bet dvēseles smaržo kā,
naktij sadegot, naktsvijoles,
ja mēs pieskarsimies viens otram,
mūžība pār mums nolīs.
Mēs aizdzīvosim aiz ilgi, aiz tālu,
aiz burtiem, kas aizplīv secen,
mēs pārtiekam viens no otra,
nevis no pārtikas precēm."
("Pērkons" "Mēs pārtiekam viens no otra")
Dzeltena spuldzes gaisma un kaut kāda mirkļa maģija...
Skaisti. |
|
|
| draugi |
[Aug. 28th, 2013|08:48 pm] |
Un vēl, šonedēļ pārliecinājos par teiciena "Finding friends with the same mental disorder is priceless" patiesumu, jo ar ko vēl var sēdēt ļoti plaši apmeklētā kafejnīcā, teatrāli plēst čekus un visādu drazu, kas mēdz gadīties dāmu rokassomiņās, uzjautrināt apkārtējos, nonākt līdz histēriskai smieklu lēkmei bez nekā cita palīdzības un uzskatīt, ka tas ir pilnīgi normāli, ja ne ar labākajiem draugiem. |
|
|