| I want my innosence back |
[Mar. 12th, 2013|06:46 pm] |
Nezinu, cik ilgi to izturēšu, man vairs nav spēka!!!
Man pat vairs nav, ko no sevis dot citiem.
Un es uz to visu vairs nevaru noskatīties!
Šodien nācās kārtējo reizi redzēt un saprast, ka cilvēks, kuru kādreiz uzskatīju par labāko draudzeni ir aizgājis pa grunti. Es vairs nezinu, kā uz to reaģēt. Agrāk vēl bija cerība, bet sapratu, ka tā ir bijusi tikai tukša muldēšana un visi šī cilvēka solījumi attiecībā uz lietām, kas būtu par labu tikai un vienīgi viņai pašai, ir kaķim zem dirsas.Ir grūti noskatīties, ka aiziet arī pēdējais cilvēks, uz kuru tika liktas cerības, ka vismaz viņai pietiks prāta.Bet nepietika.Un man arī vairs nav spēka!
Mirkļi, kad saproti, ka nekad nekas dzīvē vairs nebūs labi... Jo jau ir tādā pakaļā, ka atpakaļceļa vairs nav.
Un ilūziju arī ne.
Pārņem dusmas un izmisums.
Par to, ka viss ir sagājis tādā putrā un, ka esmu pilnīgi un absolūti bezspēcīga.
Ja es nevaru izglābt sevi, es gribētu izglābt vismaz citus.
Bet, ja tie citi tikai ar vārdiem grib glābties un vienkārši uzliek "Mute"(Un tu redzi, kā viņi grimst arvien dziļāk), tad arī pašai pazūd jebkāda sīkākā cerība izglābties. Tās jau tāpat nebija, bet vismaz bija kaut kāda abstrakta sajūta, ka nav nemaz tik traki, ka ir kaut kāds atpakaļceļš, jo tas un tas turās.
Ir lietas, kuras es vienkārši negribu ne redzēt, ne dzirdēt, ne saprast. I wish I could...
Bet nekas nekad vairs nebūs tā, kā agrāk.
Gribēt tos laikus atpakaļ, kad nekas vēl nebija sabojāts, ir bezcerīgi un naivi.
Jo nekad tā nebūs.
Es vairs nezinu, kā to apturēt!
Par sevi man ir vienalga, man tāpat ir sajūta, ka ilgi nenodzīvošu, lai gan nākotnes plānos, ja es vispār tādus varu kalt, ir izveidot normālu ģimeni ar Mīļumu, kur tādām lietām nebūtu vietas.
Kā lai no tā tiek ārā?
Jūtos it kā būtu (Un arī esmu dilemmas priekšā)- reāli saprotu, ka viņai vairs palīdzēt nespēju, jo viņa jau ir sākusi par visu melot acīs skatīdamās un pat negrib izglābties, es pat neesmu tiesīga neko pārmest, jo pati neesmu labāka un zinu, ka tas tikai pagrūdīs viņu dziļāk. Viņa tāpat neklausīsies.Tas būs tas pats, kas iepriekš- garās sirdi plosošās runas, solījumi utt, utjp, lai pēc mirkļa aizgrieztos un atkal izdarītu to pašu.
Es zinu, ka, lai pati izglābtu sevi un Mīļumu, man ir steidzīgi jāatkratās gan no viņas, gan visiem tiem,kas jau ir nogājuši tur, lejā (Bet kas gan man liek domāt, ka es esmu augšā?), bet to ir gandrīz neiespējami izdarīt, jo visu laiku iekšā ir tā mazā balstina, kas saka, ka īsti draugi tā nerīkojas, īsti draugi palīdz pat tad, kad viņiem spļauj sejā.
Bet es arī vēl gribu dzīvot! |
|
|