| krīze |
Mar. 12th, 2013|01:29 am |
Brīnos, kā mīļums mani pacieš un vēljoprojām mani mīl un grib precēt.
Pēdējā laikā ir uznākusi tāda, kā krīze, kad sāku kļūt izcili riebīga un beidzot sākt prasīt to, kas man pienākas, sāku runāt par to, kas man nepatīk un bieživien neizvēloties vārdus.
Un pēkšņi visiem tas sāk nepatikt, jo ir taču pilnīgi nenormāli visu prasīt tiešā tekstā, nevis visu mūžu uz kaut ko gaidīt. Tā taču nav pieņemts!
Un ir pilnīgi nenormāli sākt izvēlēties cilvēkus sev apkārt, pateikt Nē lietām, kas nepatīk.
Jā, man nepatīk mūžīgs midzenis mājās, jā, man nepatīk, ka cilvēki ar tādam pašām problēmam (Bet kuri to neapzinās)bāž savu degunu tur, kur nevajag un ložņā pa manu un mīļuma personīgo dzīvi, iedomājoties, ka viņu augstcildībām ir kāda FUCKING nožēlojama daļa par biežumu un vispār visu, kas ar mums notiek. Jā, man nepatīk, ka es atnāku mājas un nevaru ar mīļumu normāli izrunāties, jo telpā sēž personas,kuras i nedomā kustināt savas sēžamvietas un, kurām ir tendence visu ar izpušķojumiem stāstīt tālāk.Jā, man nepatīk ik pa laikam visu ko interesantu atrast, jo dažas labas personas ir iedomājušās,ka visi dara tāpat, kā mēs un, ka arī kaimiņi tā dara, tas jau nekas, ka viņi ir tie, kam vismazāk tas būtu jāredz.
Jā, es gribu saglabāt normālas mājas, nevis dzīvot degvielas uzpildes stacijā.
Un normālās mājās manā uztverē citiem ir jābūt savādākiem, neka mēs, savas lietas mēs varam darīt tikai un vienīgi savā stūrītī. Un neviens tur savu degunu nebāž, neviens neko nepārmet.Un neviens neokupē mūsu istabu.
Kādreiz šie cilvēki bija draugi. Kaut kādā sirds stūrītī velarvien ir, bet man pārāk sāk nepatikt tas viss,kas ir sācis viņiem nākt līdzi.Es gribu kaut kur saglabāt gabaliņu sevis.
Tā jau ir miskaste galvā un dvēselē, negribu to redzēt arī sev apkārt un cilvēkos sev apkārt.
Kaut kur vēl ir kripatiņa pašsaglabāšanās tieksmes, lai gan sen jau tiek plānots iespraust zelta kokteiļsalmiņu. Lai rokas dzied.
Agrāk vai vēlāk tas notiks.
Bet pagaidām to nedarīšu, jo zinu, ka pasaulē ir kāds, kam esmu ļoti, ļoti vajadzīga un, kurš mani nesavtīgi mīl.Un, kuru mīlu es.
Abi esam bedrē.
Ja aiziesim, tad abi.
Jo, kā viņs teica, bezmanis nav viņa un otrādāk. |
|