Par cūkām runājot
21. Maijs 2008
20. Maijs 2008
Par to Marchu tik nepiekrītu.. :>
Your Birthdate: November 30 |
 You have the type of personality that people either love or hate. You're opinionated, dramatic, intense, and very outspoken. And some people can't get enough of you - they're totally addicted. Others, well, they wish you were a little more reserved. Your strength: Your flair Your weakness: If you think it, you say it Your power color: Scarlet red Your power symbol: Inverted triangle Your power month: March |
19. Maijs 2008
Muzeju nakts
OK, OK, pierunājāt. Ierakstīšu ari es ko par šo tēmu. Netaisos rakstīt sīku atstāstu un uzskaitīti visus muzejus, kur pabijām. Tāda tipa rakstu darbi ir līdzīgi cits citam kā ūdens lāses. Pieminēt vēlos tikai divas nianses, kas vakara gaitā man iekrita prātā visdziļāk.
1. Čiža dzīvesstāsts. Šī ekspozīcija ir aplūkojama iekš Naivās mākslas muzeja Andrejsalā. Tas ir kādas rīdzinieces Irīnas Piļķes pašas zīmēts dzīvesstāsts. Gan ainiņas no kara, slimnīcām, dzīves laukos un ikdienas pilsētā. Tas bija gluži kā izlasīt cilvēka dienasgrāmatu - visas viņas svarīgākās atmiņas un mūža pavērsieni bija izklāstīti mazajos rāmīšos. Līniju, rūtiņu vai vnk tīru lapu klades, burtnīcas, vēstules bija vnk ņemtas, ieskenētas un hronoloģiskā secībā izliktas apkārt telpai. Vienkārši, bet aizkustinoši.
2. Blaumaņa vēstules. Memoriālie muzeji parasti ir vietas, kuras apmeklē tikai garlaikotas skolnieku grupiņas vai ari tūristi, bet tad ari tikai laukos garām braucot ieraudzītu 'makintoša' zīmi izpētot. Ari man ikdienā ij prātā neienāk doma 'lūk, varētu aiziet uz [ielieciet vārdu te] memoriālo dzīvokli', tādēļ nospriedām, ka būtu grēks neapmeklēt šo muzeju, ja tāpat tam garām jāiet. Bet nu te es atdzīšos, ka īstenībā memoriālie muzeji man patīk. Tur gan nav vareni antīki auto, vai interesanti sarūsējuši zobeni, vai izbāsti dabas eksponāti, kā ari embriji formalīnā, ko simtiem cilvēku ik gadu muzeju naktī triecas redzēt bariem vien, tur nav, bet šajos te dzīvokļos ir tāda intimitātes sajūta, kad tev ir ļauts ielūkoties kāda cilvēka dzīvē. Tas ir gluži kā aiziet ciemos pie kāda drauga, nonākt šī cilvēka privātā teritorijā un itkā iepazīt šo rakstnieku/gleznotāju/dzejnieku/mūziķi personiski. Tad nu Rozentāla un Blaumaņa memoriālajā dzīvoklī ka suvenīru varēja paņemt kādu no pārlocītām lapām, kur iekšā bija vai nu vēstule vai nu dzejolis, kas nu kuram trāpījās. Es dabuju vēstuli, ko Blaumanis rakstījis brālim. Man liekas, sen jau tie gadi aizgājuši, kad cilvēki rakstīja Tādas vēstules. Itkā ikdienišķiem sīkumiem pilna, bet caurstrāvota ar mīļumu un emocijām. paraksts - 'Tavs Rūda'. :)
1. Čiža dzīvesstāsts. Šī ekspozīcija ir aplūkojama iekš Naivās mākslas muzeja Andrejsalā. Tas ir kādas rīdzinieces Irīnas Piļķes pašas zīmēts dzīvesstāsts. Gan ainiņas no kara, slimnīcām, dzīves laukos un ikdienas pilsētā. Tas bija gluži kā izlasīt cilvēka dienasgrāmatu - visas viņas svarīgākās atmiņas un mūža pavērsieni bija izklāstīti mazajos rāmīšos. Līniju, rūtiņu vai vnk tīru lapu klades, burtnīcas, vēstules bija vnk ņemtas, ieskenētas un hronoloģiskā secībā izliktas apkārt telpai. Vienkārši, bet aizkustinoši.
2. Blaumaņa vēstules. Memoriālie muzeji parasti ir vietas, kuras apmeklē tikai garlaikotas skolnieku grupiņas vai ari tūristi, bet tad ari tikai laukos garām braucot ieraudzītu 'makintoša' zīmi izpētot. Ari man ikdienā ij prātā neienāk doma 'lūk, varētu aiziet uz [ielieciet vārdu te] memoriālo dzīvokli', tādēļ nospriedām, ka būtu grēks neapmeklēt šo muzeju, ja tāpat tam garām jāiet. Bet nu te es atdzīšos, ka īstenībā memoriālie muzeji man patīk. Tur gan nav vareni antīki auto, vai interesanti sarūsējuši zobeni, vai izbāsti dabas eksponāti, kā ari embriji formalīnā, ko simtiem cilvēku ik gadu muzeju naktī triecas redzēt bariem vien, tur nav, bet šajos te dzīvokļos ir tāda intimitātes sajūta, kad tev ir ļauts ielūkoties kāda cilvēka dzīvē. Tas ir gluži kā aiziet ciemos pie kāda drauga, nonākt šī cilvēka privātā teritorijā un itkā iepazīt šo rakstnieku/gleznotāju/dzejnieku/mūziķi personiski. Tad nu Rozentāla un Blaumaņa memoriālajā dzīvoklī ka suvenīru varēja paņemt kādu no pārlocītām lapām, kur iekšā bija vai nu vēstule vai nu dzejolis, kas nu kuram trāpījās. Es dabuju vēstuli, ko Blaumanis rakstījis brālim. Man liekas, sen jau tie gadi aizgājuši, kad cilvēki rakstīja Tādas vēstules. Itkā ikdienišķiem sīkumiem pilna, bet caurstrāvota ar mīļumu un emocijām. paraksts - 'Tavs Rūda'. :)
16. Maijs 2008
Par dizaina maiņu
Da labi, uzprasījāties. :P
klab dizaina maiņa ir saistīta ar neseno matu nogriešanu (izmērīju ~35cm). Nogriezt matus - tas ir kā iztukšot kabatas, kurās sakrājies daudzum daudz vecumvecu lietu, tāpat ari ir teorija, ka mati uzkrāj enerģiju. Tā nu sanāk, ka simboliski šo var uzskatīt, par kāda dzīves posma nobeigumu/sākumu.
Paldies. :D
klab dizaina maiņa ir saistīta ar neseno matu nogriešanu (izmērīju ~35cm). Nogriezt matus - tas ir kā iztukšot kabatas, kurās sakrājies daudzum daudz vecumvecu lietu, tāpat ari ir teorija, ka mati uzkrāj enerģiju. Tā nu sanāk, ka simboliski šo var uzskatīt, par kāda dzīves posma nobeigumu/sākumu.
Paldies. :D
Mazo uzņēmumu direktori.
P.O. man pedāvā sevi pret mājaslapu. Būtu man no pirmās darbavietas saglabājušies gatavi koda gabali, ko likti lietā, mošk pat piekristu. :D Un ja man ari P.O. gribētos, tad vispā būtu sausa runa. Šams nu gan tāds pats zebiekste, kā mazais brālēns - mājaslapu grib, bet maksāti žmiedzas. Vienureizi gan, ieraugot projektu, šams tā patikās, ka uznāca iedvesma pati no sevis un uzzīmējos nu baaaaaaigi smuko dizainu (baaaaaigi smuks ir tad, kad apskaties ari pēc pusgada vai gada un šams Tev vēlaizvien patīk :)) šamiem itkā patikās, itkā nepatikās, gribēja izpurgāt visu diseni menu noliekot citur, sivni. Pacēlu asti un teicu, lai tad ņem citu mākslinieku. Tā nu vēlaizvien šamie bez mājaslapas. :D