Sapnis.
He. baigi labs sapnis bija. :) Mīļumam sāpēja zobs, tapē šams aizdevās pie zobārsta. Es tikmēr mājās atgādāju mīļāko. Šams bija kaut kāda žurnāla redaktors, kurā es gribēju iešmugulēt kaut kādu rakstu, bet patiesībā klīda meiteņu runas, ka šams ir kunilinga virtuozs, tapē ari es šamo mājās atgādāju. Ha! :D Tā nu mēs tur peramies pa gultu un viss ir labinieks, detaļās neieslīgšu, vot. Tad pēkšņi noklab durvis! :O Un mājās pārvelkas vecmāmuļa. Šamā ienāk istabā un sāk kko stāstīt.. kkas ikdienišķs un nenozīmīgs, bet es slēpju savu lolojumu zem segas, nedo dies pamanīs, ka nav Mīļums, bet ir cic. A šitais tumšmatains, maita. Un bāž galvu zem segas ārā. Vecmāmuļa šito pamanīdama, sāk viņam (lol nevis man) smadzenes skalot, tipa no sērijas "Tu pusīt nesaceries. viņa tevi apkāsīs, pametīs. Viņai vispār ir cits" un tādā garā. Epizodes beigas, vecmāmuļa notinas. Tad pēkšņi, :O tak Mīļums kkad drīz būs apakaļ! Ko darīt? Neko nedarīt, ja ievelsies pa durīm un mēs te abi pliki, teikšu "Ko blisinies, vai nu lasies, vai ģērbies nost un velies mums blakām!". Un principā problēma šķita atrisināta. Beigu beigās tur pienāk brīdis, kad mājās atvestais mīļākais ietinās violetā frotē halātā un nozuda vannasistabā. Tad ari noklab durvis un Mīļums ir klāt. A es, ari ietinos baltā halātā, un kā parasti, dodos sasveikoties, sabučojamies un tā.. tad no vannas istabas izveļas mājās atvestais mīļākais. Viņi paskatās viens uz otru, sasveicinās, iepazīstās, sarokojās, mīļākais pazūd istabā. Mīļums TĀ paskatās uz manim, bet es tikai vainīgi smaidu. The End. :DDDD