Zete akal muldās

ap pulksten 21:30 sarunājām pļeskas ar woodee. Aizšāvu ciemos pafukāties - rezultātā noskatījāmies Baigo filmu "The Cook the Thief His Wife & Her Lover". Ap pulksten 1:00 devos prom. Kāpņutelpā veikuši visas atvadu procedūras, šķīrāmies un devos uz auto, kas atradās kādus soļus 10 no durvīm.  Izeju, dodos auto virzienā un pamanu, ka pie blakus kāpņutelpas stāv tāds vīrelis ap 40, žvidzina pa kaukādiem logiem ar akmeņiem un ka šams ir pamanījis ari mani un viss liecina par vēlmi nākt komunicēt. Trīs sekunžu laikā paspēju veikt sekojošas darbības: Nočortojos, ka neesu apgriezusi auto, piecilpoju pie šamā, atslēdzu durvis, ielecu iekšā un aizspiežu pogu. Kamēr gramstu drošības jostu (reflekss, imo mašīna nekust, ja neesi piebantēts) Skatos, ka šams jau atrodas aiz!! (bļ**j, man tur jābrauc) mana auto. Iedarbinu tikai ar otro piegājienu, jo nolažojos stresā ar imobilaizeri, ierubīju gaismas, pametu aci spogulī - tīrs, dodu uz apakaļu un ar apbrīnojamu veiklību šajā pāŗbīļa situācijā izgriežu auto vēl paspējot izlavierēt, lai neuzbrauktu uz apmalītes. Paskatos uz priekšu - šams stav man tieši priekšā kapotam. Sapotu, ka tukšām rokām šams iekš auto netiek, tipa ieslēdzos, bet nu vienalga, a ja nu uz kapota uztirinās, bet nu acīmredzot iedzēris, bet ne pavisam dulls, šams nu ju gar vadītāja pusi kko mahājas un nāk man pie loga. Man panika tāda, ka sajūgu nevar izspiest kā nākas - trīc kāja, ka nemetas, dodu ādā un lidoju pa visām Rīgas iekšpagalmiem raksturīgajām bedrēm prom.

Fu. tā sabaidījos, ka nospriedu, ka jābrauc pie Agrēna mašīnu nomazgāt, papīpēt un pasūdzēties. Aizbraucu, auto nomazgāju, papīpēju, kapiju padzēru, norieminājos. Aš tag baile pie woodee braukt, ka tur tādi brīnumi aizdomīgi un kominicētgriboši vazājas.