Par šoferīšiem
Nepiesprādzējušies un iereibuši brauc lielākoties vecāka gadagājuma cilvēki un cilvēki brieduma gados. Turklāt biežāk sievietes.
Visskaistāk šī aina ar drošības jostām novērojama ir kamēr no rīta autobusā pāri Vanšu tiltam tiek. Kā arī mazpilsētās bieži vien var sastapt situāciju, kad salīdzinoši nelielā ceļagabala dēļ, tiek ietaupīta enerģija uz drošības siksnas nostiepšanu. Ja visi man pazīstamie gados jauni autobraucēji drošības siksnas uzlikšanu saprot kā pats par sevi saprotamu, tad daudzi vecāki šoferi šo žestu uztver, kā piekasīšanos, it kā ceļu policistiem tas būtu vairāk nepieciešams, nekā viņiem pašiem. Vēl skumja tendence, lielākoties arī - lauku rajonos, kurai, paldies viņiem, ir tieksme samazināties, ir, ka šie te vecākie, neapzinīgie autobraucēji savu bezatbildību pret savu drošību un dzīvību iepotē arī saviem pēcnācējiem. Līdz ar to, uz lauku ceļiem ir daudz nepiesprādzējušos autobraucēju, kuriem vēl nav autovadītāja apliecības un kuri savu braukšanas prasmi ir apguvuši "mājmācības" ceļā. Daļa no šiem jauniešiem slikto nepiesprādzēšanās ieradumu atmet (vai arī piesprādzēšanās ieradumu iegūst) līdz ar oficiālo autovadītāja kursu iziešanu un autovadītāja apliecības iegūšanu.
Otra galvenokārt mazpilsētās novērojamā nelaime ir, kad iereibusī tante no baļļuka vietas uz mājām to kilometru vai pusotru tomēr vēlas braukt ar savu auto nevis izvēdināt galvu pastaigā un auto savākt nākamā rītā. Visbiežākie aizbildinājumi ir "es taču braukšu uzmanīgi" un "kas ta tur ir - pusotrs kilometrs", nemaz neņemot vērā ka, piemēram jāšķērso pilsētas centrs un ka sestdienas vai piektdienas naktī visas ielas un krūmi mēdz būt pilni līdz malām ar ne mazāk iesilušiem gājējiem no vietējās zaļumballes vai kāda piknika. Turklāt okulīšus ir daudz vieglāk pierunāt nebraukt un kaut vai nakšņot uz vietas, jo tie neņemas iet pret savu vīrieša dabu un turēties pie "es taču braukšu uzmanīgi" un "kas ta tur ir - pusotrs kilometrs" ir vieglāk atspēkojams arguments. Turklāt salīdzinot šo te iereibušo tanti ar iereibušo onkuli, kas grasās sēsties pie stūres, lai aizstūrētu uz mājām pusotru kilometru, es teiktu - nepiesprādzēsies neviens, bet ja jautās, manuprāt, kuram ir lielāka iespēja, ka piesprādzēsies, es teiktu, ka onkulītis.
Tālūk. Varjaubūt, ka tikai man tādas nepazinīgas tantes gadījušās, bet
Visskaistāk šī aina ar drošības jostām novērojama ir kamēr no rīta autobusā pāri Vanšu tiltam tiek. Kā arī mazpilsētās bieži vien var sastapt situāciju, kad salīdzinoši nelielā ceļagabala dēļ, tiek ietaupīta enerģija uz drošības siksnas nostiepšanu. Ja visi man pazīstamie gados jauni autobraucēji drošības siksnas uzlikšanu saprot kā pats par sevi saprotamu, tad daudzi vecāki šoferi šo žestu uztver, kā piekasīšanos, it kā ceļu policistiem tas būtu vairāk nepieciešams, nekā viņiem pašiem. Vēl skumja tendence, lielākoties arī - lauku rajonos, kurai, paldies viņiem, ir tieksme samazināties, ir, ka šie te vecākie, neapzinīgie autobraucēji savu bezatbildību pret savu drošību un dzīvību iepotē arī saviem pēcnācējiem. Līdz ar to, uz lauku ceļiem ir daudz nepiesprādzējušos autobraucēju, kuriem vēl nav autovadītāja apliecības un kuri savu braukšanas prasmi ir apguvuši "mājmācības" ceļā. Daļa no šiem jauniešiem slikto nepiesprādzēšanās ieradumu atmet (vai arī piesprādzēšanās ieradumu iegūst) līdz ar oficiālo autovadītāja kursu iziešanu un autovadītāja apliecības iegūšanu.
Otra galvenokārt mazpilsētās novērojamā nelaime ir, kad iereibusī tante no baļļuka vietas uz mājām to kilometru vai pusotru tomēr vēlas braukt ar savu auto nevis izvēdināt galvu pastaigā un auto savākt nākamā rītā. Visbiežākie aizbildinājumi ir "es taču braukšu uzmanīgi" un "kas ta tur ir - pusotrs kilometrs", nemaz neņemot vērā ka, piemēram jāšķērso pilsētas centrs un ka sestdienas vai piektdienas naktī visas ielas un krūmi mēdz būt pilni līdz malām ar ne mazāk iesilušiem gājējiem no vietējās zaļumballes vai kāda piknika. Turklāt okulīšus ir daudz vieglāk pierunāt nebraukt un kaut vai nakšņot uz vietas, jo tie neņemas iet pret savu vīrieša dabu un turēties pie "es taču braukšu uzmanīgi" un "kas ta tur ir - pusotrs kilometrs" ir vieglāk atspēkojams arguments. Turklāt salīdzinot šo te iereibušo tanti ar iereibušo onkuli, kas grasās sēsties pie stūres, lai aizstūrētu uz mājām pusotru kilometru, es teiktu - nepiesprādzēsies neviens, bet ja jautās, manuprāt, kuram ir lielāka iespēja, ka piesprādzēsies, es teiktu, ka onkulītis.
Tālūk. Varjaubūt, ka tikai man tādas nepazinīgas tantes gadījušās, bet