lauzhamies caur sniegu

ir jāieliek...
7/20/06 10:12 pm
Šodien braucot apciemot veco labo palaistuvi, satiku divus dauņus.. Brāļus. Noklausījos kolosalu sarunu... nu patik man tie cilvēki... izkāpu grēcinieku pieturā sajūsmināts... savulaik uzraksīju tekstu "Dauņa noslepums"... tagad gan vairs tā nedomāju, bet teksts man patīk.

Klusums un miers izgaismojas, ģenētiskas mutācijas rezultāta sejā, kad mana spalva to zīmē. Dauņa smaids, noslēpumains kā Džokondai, viens smaids, viens noslēpums, ko šie ne- zvēri neslēpj no zvēriem, lopiem, dzīvniekiem, un šo zvēru varza nesaprot ko ne-zvēri neslēpj, Mana domu policija, sirēnām kaucot tuvojas, izbiedējot manu vēlmi pēc NEKĀ. Pēc noslēpuma Dauņa sejā... Pagātnes ziņas, monotonā, metāliskā sievietes balsī griež un pamazām atgriež manu pelēko moku istabu. Sāpīgi!!!! Un sirēnas paliek arvien zilākas kā nākamība, un Dauņa noslēpums aizpeld piektdienā, klaviermūzikas pavadījumā, lasot starp notīm, Manu tagadni. Svētdien Tas neatgriezīsies, sestdien, varbūt pazibēs atspulgā kā .... nezinu... varbūt kā atspulgs. Valdnieks teica un aci piemiedza un es sajutos kā nākamais, kurš, pēcdaudzapļu apļiem kādam teiks un ar aci piemiegs...Bet, skaistais noslēpums ko Dauņi neslēpj, paliks neatklāts, ja vien es sevi neuzšķērdīšu un neizvandīšu.... Viņi ir klāt!!!! Istaba zilām Gaismām izgaismota, vēl nobeiguma doma:..........
Tags: es gribu būt kā viņi..
Current Music: čaikovskis- riekstkodis- tēja
Current Mood: skaists
0 comments Leave a comment