lauzhamies caur sniegu

nepabeigtas grāmatas,kura netiks pabeigta, sākums....
7/27/06 04:24 am
Sēž cilvēks debesu saujā, Agresīvs dēmons režģus lauž, Sabrūk humanoīds iekšējā kaujā, Agresīvs dēmons režģūs lauž. Purpura pumpurs atveras kā sasisista acs, Pilīte asiņu, gaisma ir tuvu… Šai rītā ,par ko es kļuvu? Par rotaļlietu pasaulei ar dēmonu iekšā. Zemeslode smaida

Zirnekļcilvēks. (nerediģēts)

1.nodaļa
Ieliņa bija tukša, bet trokšņaina. Likās, ka mazu bērnu bļāvieni un psihiski slimo brēcieni virmoja gaisā. Gandrīz aiz katra atkritumu konteinera sēdēja kāds kaķis un nikni gaudoja. Pelējuma smaka, blāva dūmaka, savienojoties ar mazo nikno dzīvnieciņu bļaurošanu padarīja nakti par devitājam vārtiem lielpilsētā. Anēmisks mēness apspīdeja viņa stāvu, atkrituma kaudzē, raudošu, un sīpolu miziņa bija pielipusi pie vaiga. Kaut kur iedegās gaisma. Baismīgi lēni atvērās logs. Skumji čīkstot, kā draudot... spēcīgi lamuvārdi, un ūdens šalts ielauzās mazās ieliņas vājprātā. Kaķiem bija uzmīzt par to. Tiem bija kārtojami savi rēķini. Viņš to pat neievēroja. Gan lamuvārdu īpašnieku, gan lamuvārdus, gan kaķus, gan sevi. Nikolassa sāpes auga līdzi savas bezcerības apziņai. Bezcerība kā tumšs plankums vīdēja tuneļa galā. Viņš gāja un priekšā viņu mīļi smaidīdams, rokas atpletis, sagaidīja nekas – Tukšums. Puņķu un siekalas savienojās vienā, staipīgā pīlītē, klāt pieripoja asara un pielidoja elsu harmonija; dumakā radās ģeniālas izmisuma materialmūzikas savienojums, kurš palika neatklāts pasaulei uz mēsla čupas. Sagrābis saujās cigarešu galus, vecu avīžu skrandas,izmantotu pornofotografiju, iepuvušas ēdienu atliekas, Nikolass kārpījās pa mēsliem ar tādu vitalitāti ar kādu cilvēks, iespējams, peldētos naudā. Viss, es vairs nevaru. Nolādēts! Vai tiešām es palikšu šajā stāvolī mūžīgi?! Nolādēts! Izkliedzot savu sāpi, viņš sabruka cilvēka godības paliekās. Cilvēka godības izmisusī palieka. Elsas pamazam pieklusa, konvulsīvas kustības apstājās stopkadrā, kaķi, izbļaurojuši savu emociju, skraidelēja. Viņš lēnam piecēlās. Iztukšots un mierīgs, neko neredzošu skātienu, nostrepuļoja pēdejos soļus līdz sava izmisušā mitekļa durvīm. Uz tām kāds ar pulverizātoru bija uzkrāsojis uzrakstu – nāve nenāk, nāve ir tevī. Jēzus. Iegājis mazajā istabiņā kombinētā ar virtuvi, Nikolass iemetās gultā un aizmiga maza, dzīves noslānīta kucēna miegā. *** Oranžās mūķenes lido pa zaļu ledusskapi.Spārni kā grāmatas un krupji ar mēlem pieķērušies pie viņu mēlēm. Nikolass, ietīts celofanā, cenšas nograuzt rokā ieaugušu automašīnas riepu. Mūķenes uzbrūk Nikolasa kājai un iekožās tajā ar milzīgiem ilkņiem. Ar spērieniem un sitieniem mūķenes tiek aiztriektas tālumā zaigojošā televizora ekrānā. Bet viens ilknis ir palicis Nikolasa kājā. Saulriets. Jūra ir maiga un klusa.Tālumā lido Sāras galva. Nikolass sauc: “Sāra! Sāra”. Sāra pielido klāt Nikolasam. Ilknis Nikolasa kājā pārvēršas par fallu un Sāras galva sāk to sūkāt . Nikolass kaisli elso un čukst: “Sāra, es tevi mīlu, es tevi tik ļoti ilgi meklēju un gaidīju”... *** “Sāra, Sāra.”, uztraucies no miega Nikolass čukstēja. Neatsķirdams sapni no realitātes, viņš aizsmēķēja cigareti. Rīts klusi kauvēja pie viņa durvīm. Viņš nespējas tas atvērt. Bija tikai viena vēlme – atgriezties sapnī. Saules pliķis uz pretējas sienas notecējas kā sasista ola. Puteklīši kā mazas galaktikas virmoja tās starā. Nikolasam sāpeja galva. Kaut kā izlīdis no gultas, viņš centās izstaipīties un savākt domas vienkopus. ”Tā, kas notiek?” Atbildes nebija.”Kā es jūtos? Slikti! Velns parāvis, tā nolāpitā galva! Cik pulkstens? Jāiet uz darbu.Velns parāvis, mani vakar taču atlaida. Kā tavu datoru! Nu nevarēju es saturēt savu muti? Priekš kam man tam kroplim vajadzēja dirst pretī?”. Ceļš no gultas līdz izlietnei un atpakaļ bija mērots divdesmitkārtīgi. “Kur, velns parāvis, ir cigaretes!?” Aizsmeķējis cigareti Nikolass apsēdās uz daudz pieredzējušans gultas. Rokas trīcēja, dūmi kontrastā ar Nikolassa domām, it ka spītējot, plūda liegi un viļņaini. Brunās acis vēroja liego harmoniju, un skumjas ieņēma nozīmīgāko vietu viņa pasaulē. Blondas, zaļacainas meitenes tēls stāvēja sasvīdušajā istabā.”Sāra, Asara, mana, vai tiešam nekad vairs netiksimies?” Asara noritēja dveselē, seja palika akmenscieta. Seši koki, puķains lakats zarā ieķēries, un zvirbuļu bars izpeldēja cauri sienai. Piecēlies kājās, viņš noslaucija iekšējo pasauli no asaram un sāka kārtot savu mitekli. (palikušas vēl 32 divas nodaļas, rokrakstā... kopā 33... un viss)
Tags: atvadas
Current Music: klusums
Current Mood: klusums
0 comments Leave a comment