Ahāts

mamma ir ģeniāla, es viņu aplaužu visu priekšā, tad viņa vēl mēģina spirināties pretī, bet viņai tomēr ar varu iebāž acīs, ka viņa nekad neatzīst savu vainu un tad TOMĒR bezsakarā no blakus istabas man atsūta 'piedod' īsziņu. nu wtf, es nekad nesapratīšu šo cilvēku problemsolving pieeju.
--

un ja jau iesāku, tad - jutu, ka šovakar viss tā beigsies, nav traģiski, bet pat zem vidējā asuma, stipri zem.
sākās viss mašīnā, kad dzīves jēgas pārpildītais brālis Rūdolfs pavaicāja man, ko es domāju dzīvē tālāk darīt un absolūtā bērna filozofijas līmenī izklāsīja man ]savus plānus, es klusēju un pateicu tikai dažus savas dzīves absurdākās iespējamībās, kuras viņš[protams] izzoboja un vispār es sajutos labāk, jo mēs esam TIK fakin atšķirīgi, mums nav nekā kopīga, pilnīgi. un es nez, kur tur ir tā WOW saderība man ar mežāžiem, visu mūžu pavadot ar 2 kopā un vēl nereti apkārt viņu ir gana, man šķiet, ka mūsu saskaņa ir zem nulles.
rezultāts vispār ir veselīgas pārdomas, uznākot augšā paspēju pateikt savu emocionālo runu, ka viņiem izdevies izaudzināt ļoti labu kapitālistu, bet lai sāk samierināties, ka es tāda nebūšu. ar tādiem mērķiem, ilūzijām, sapņiem. fuj, pretīgi. negribu viņu redzēt.
jāizdomā ko lai mammai aizraksta evening sms čatā un jāturpina fakinais latviešu romantisms lasīt. bez progresīvas matemātikas šovakar nini.
--
vispār bija pilnīgi citām emocijām šeit jāiepukst vēsturei, bet tā nu sanāca.