Ahāts

zero_weirdness:

Reiz, aizlaikos tumšos mežos dzīvoja maza meitenīte, bārenīte, kura pati no lupatiņām bija uztaisījusi sev sarkanas kurpītes. Viņas dienas pagāja mežā, starp kokiem, sūnām, ūdeņiem un akmeņiem. Viņa savā mežā dejoja, radīja, stādīja, veidoja zīļu vīriņus, vāca ogas, dziedāja pilnā balsī līdzi mežonīgiem putniem. Bet nāca ziema, kļuva aizvien aukstāks - meitenītei sala kājas un rokas. Līdz mazajā sērkociņu kastītē beidzās pēdējais sērkociņš un viņa palika tumsā, viena pati, aukstumā. Taču brīdī, kad viņa bija visvairāk izsalkusi, garām brauca zelta kariete, atvērās durvis un sirma, galanta kundze teica: "Kāda tu skaista un īsta, nāc es tevi sasildīšu! Nāc, tev vairāk nebūs jāuztraucas par izsalkumu, aukstumu, tumsu!" Meitene šaubījās, šaubījās, taču pirksti jau bija kļuvuši zili no aukstuma. Un viņa pameta savu mežu un iekāpa zelta karietē, kas viņu aizveda uz glaunu namu, ar glaunām mēbelēm un zīda kleitām. Kundze par viņu rūpējās, viss viņai bija, taču viņai bija aizliegts dziedāt un dejot no sirds - tā, kā viņa vēlējās, jo šajā smalkajā namā tas šķita pārāk mežonīgi, pārāk laucenieciski. Viņas lupatu kurpītes tika sadedzinātas. Pēc vairākiem mēnešiem meitenītei bija nolikta krustību diena un viņas abas ar kundzi devās pie kurpnieka pēc jaunām kurpītēm. Vajadzēja melnas, taču meitenīte pēkšņi plauktā ieraudzīja sarkanas, mirdzošas laka kurpītes. Viņa izmantoja to, ka kundze slikti redz, un izlūdzās kurpniekam sarkanās, neatļautās. Bija kristību diena un baznīcā piepeši meitenītes kājiņas sarkanajās laka kurpītēs sāka kustēties - viņa sāka dejot un dejot. Tās dejoja un dejoja - projām no baznīcas, no pilsētas, dienu un nakti. Meitenīte nevarēja pati nedz apstāties, nedz likt citādākus deju soļus - kādus tai pašai gribētos. Pēc trejdeviņām dienām un naktīm viņa iedejoja savā mežā un vaicāja kokiem pēc palīdzības. Tie teica - ej mežā, dziļi mežā, satiec bendi un liec, lai tas nocērt tev kājiņas ar visām sarkanajām kurpītēm. Tad atgriezies pie mums, mēs tevi aijāsim un spēcināsim līdz tev ataugs kājiņas, tu tās ietīsi lupatu kurpītēs un būsi atkal - tu pati.