Vietu pievilcības nodrošināšanā status-quo scenārijā liela nozīme arī turpmāk tiks pievērsta infrastruktūras un ērtību attīstībai laukos, jo vietējie politiķi tieksies pēc sabiedrības atbalsta, izmantojot jebkuru iespēju piesaistīt ES finansējumu. Tomēr vietu pievilcības izpratnē pietrūks ilgtermiņa nākotnes redzējuma un vietu pievilcība tiks veidota kampaņveidīgi. Šīs kampaņas būs vairāk atkarīgas no politiķu izpratnes un ekspertu skatījuma, bet mazāk apspriestas sabiedrībā. Mazpilsētām un lauku vidēm nebūs raksturīga mērķtiecīga un aktīva vietu zīmolvedības stratēģija un specializācija. Vietu pievilcības veidošanas panākumu idejas tiks kopētas, bet ne veiksmīgi atkārtotas. Lielākie zaudētāji būs lauku reģioni, kur turpināsies lauksaimniecībā izmantojamo zemju aizaugšana, jo zemju tirgus tiks aizsargāts no ārvalstu ienācējiem, bet paši vietējie ieguldāmo resursu ierobežotības dēļ nespēs saimniekot aktīvāk. Status-quo scenārijā Lauku pievilcība būs izteikti salveidīga – atkarīga no cilvēkfaktora konkrētajās vietās. Tomēr vietas identitāte joprojām saglabāsies un pastāvēs lokālpatriotisms. Tas arī kļūs par dominējošo motīvu atlikušajai iedzīvotāju daļai, kuri turpinās paciest infrastruktūras neesamības radītās neērtības. Tomēr ar laiku to aizēnos vēl vairāk sarūkošais iedzīvotāju skaits. Pamazām „omi laukos” nomainīs labi sakārtoti, taču lielāko daļu gada tukši vasarnīcu īpašumi. Tūrisms attīstīsies, ja izdosies piesaistīt finansējumu projektiem, Lauku tūrisma uzņēmēji tūrismu uzskatīs par dzīvesveidu, nevis nopelnīšanas iespēju. Tūrisma tirgus nostabilizēsies, attīstoties kvalitatīvākajiem un konkurētspējīgākajiem piedāvājumiem, kas reaģēs uz dzīve stilu izmaiņām. Tomēr tūrisma piedāvājums būs sadrumstalots un maz specializēts. Vietas pievilcību mazinās arī dažādu nozaru nespēja integrēt attīstības centienus vienotā stratēģijā.
Plusi: mazāk reformu un iekšējo pārmaiņu; rūpes par “sirmo elektorātu”.
Mīnusi: nav gatavības pārmaiņām; uz aktīvu rīcību vērstas politikas trūkums pastiprina negatīvās tendences.