Ahāts

dažas mūzikas ir tāda pagātne, ka lastfms to nav piedzīvojis, vēl nebūdams laists (manā)pasaulē.

otro reizi dzīves un nedēļas laikā sapnī nogalinu cilvēku ar šaujamieroci. ???? viens no interesantākajiem, bet reizē vājprātīgākajiem sapņiem. Vakar izdomāju uzspēlēt vijoli, tāpēc arī tā sapnī piedalījās, atceros, ka viņu kkur paslēpu, vēlāk nevarēju atrast. Uz beigām viss sāka applūst, visās telpās bija ūdens, tualetes bija applūdušas. Sāku baidīties par vijoli, bet zināju, ka tā ir citā ēkā. tur bija 2 angāri. un tur bija visa mana ģimene + vēl kaut kas. kaut kāda pārvākšanās, saliekami dīvāni ar kastēm bija. Beigas: pārbāzta mašīna kā ceļojumā, mamma pie stūres, es un rūdis. Mēs braucam pa aizsalušu upi, jūtu, ka ledus lēnām sāk kļūt plānāks, sākas histērija. priekšā brauc vēlviena mašīna, abas ielūst. Rūdis biš traucē man peldēt, protams, paspēj pajautāt stulbu jautājumu pat extremālā situācijā "ko tagad vislabāk darīt?", visi peldam uz krastu, uzrāpjamies pa zālēm, jākāpj pāri eletriskajam žogam. Vēl atcerējos, ka pirms tās upes mēs bijām kaut kur, kur es pa logu redzēju garām skrienošu Ziemeļpuiku (māte tā viņu sauc, viņai arī to paziņoju). Viņam bija gari mati kā agrāk, nebija krekla, tas ir, mugurā bija tikai zaļi šorti. Viņš bija normāls kā agrāk. Smaidīgs.

Mans brālis: saka vienu, bet rīkojas pilnīgi pretēji.
Ej nu saproti.
Un atkal jūtos kā vasarā, kad nav neviena, kuru uzaicināt izbraukt ar riteņiem.