Ahāts

es kļūstu apātiska, brīžos kad ik pa laikam atskārstu, cik jebkādai centībai "salāpīt pasauli" (piem. sev apkārt) ir tik faking nekāda jēga. Tad es saprotu, ka vienīgais veids tomēr ir randomly atlasīt kaut kādus dažus indivīdus ap sevi, kuriem konstantlī un pakāpeniski pist dzīvi ar savu izpratni par lietām, kura īstenībā nekad nevar saskanēt ar kādu citu, izņemot sevi. Un tad tu tā akli to tikai turpini un turpini, līdz nonāc līdz šim apātijas brīdim, kurš liek tev apjaust šo bezjēdzību, bet reizē apjaust arī cikla turpināšanās neizbēgamību. Bet tas tā, lāpītājiem.

Un man liekas, ka bēgt un ar mērķi izvairīties no lietām(plašs jēdziens), kas tev nepatīk, ir ļoti riskanti, jo viņu ir pārāk daudz, ceļā uz lietām, kuras tev patīk. Sūdu koncentrācija labumos ir neizbēgama, viņai vienkārši ir jātiek pāri, jāizfiltrē. tādu "tīrradņu" prieku ir pārāk maz jeb izsmeļami, un to iegūšanai jātērē pārāk daudz līdzekļu. Tāpēc izdevīgāk ir filtrēt sūdus un tādējādi iegūt "patīkamo mantu".

pirmais, ko iedomājos, kad nesen skolā kkur netālu sēdošs cilvēks pateica:"miris Mārtiņš Freimanis", goda vārds bija, ka mango ziņās būs par vienu hot topiku varoni mazāk.